aptumšotā versija - February 16th, 2006

cras amet qui numquam amavit

vakar parakstīju (vizēju, parafēju, ha ha) veselu kaudzi dokumentu ar decembra datumu.
šodien saņemu visus atpakaļ ar ironisku bosienes piezīmi: are you in love or something?
both, es nodomāju.

iezvanās iekšējais telefons. es atveŗu acis, es salecos - pilnīgi bez iemesla -, un glāze apelsīnu sulas - skābas kā dažbrīd pati dzīve lietainā dienā - izlīst uz galda pār papīru jūŗu, ko žēl izmest, bet nāksies; tai pa vidu apbružāts un miris peld telefons mobilais, sešas pustukšas Vittel pudeles, kurās klunkšķ tikai kroņa ūdens, nevienas vēstules, plus pārklausītu disku pāris un vaŗa saspraudes.

krastā uz cieta krēsla sastutētas manas atlūzas; mani šīsdienas vārdi ir sajukuši, tie lien virsū, keŗas klāt, bet neaizķeŗ, neaizkustina, neinteresē - esmu pārguris no tiem. lielais vārdubānis ar visiem saviem ibērijas vagoniem [incidencia|causal|bien|nadie|ni|siquiera] manis pēc var ripot no kraujas lejā. es aiztaisu acis. es atslēdzos.