Verrà la morte e avrà i tuoi occhi
Jan. 10th, 2006 | 06:55 pm
oma: contemplative
Čezare Pavēze (Cesare Pavese) (1908-50)
Atnāks nāve, un viņai būs tavas acis,
atnāks nāve, kas pavada mūs
no rīta līdz vakaram, nepagurusi, kurla
kā sens pārmetums vai absurds netikums.
Tavas acis būs tikai bezjēdzīgs vārds,
apspiests kliedziens, klusums.
No rītiem tu ieskaties sev acīs,
kad tu viena sev spogulī pretī liecies.
Cerība mīļā, tai dienā taps zināms,
ka tu esi dzīvība un tu esi nebūtība.
Nāve noskata katru un ikvienu,
atnāks nāve, un viņai būs tavas acis.
Nebūs tev vairs prātā netikums,
kad spogulī skatīsi nedzīvu seju,
kad dzirdēsi sakniebtu lūpu čukstu.
Atvarā grimstot, mēs stāvēsim klusu.
Atnāks nāve, un viņai būs tavas acis,
atnāks nāve, kas pavada mūs
no rīta līdz vakaram, nepagurusi, kurla
kā sens pārmetums vai absurds netikums.
Tavas acis būs tikai bezjēdzīgs vārds,
apspiests kliedziens, klusums.
No rītiem tu ieskaties sev acīs,
kad tu viena sev spogulī pretī liecies.
Cerība mīļā, tai dienā taps zināms,
ka tu esi dzīvība un tu esi nebūtība.
Nāve noskata katru un ikvienu,
atnāks nāve, un viņai būs tavas acis.
Nebūs tev vairs prātā netikums,
kad spogulī skatīsi nedzīvu seju,
kad dzirdēsi sakniebtu lūpu čukstu.
Atvarā grimstot, mēs stāvēsim klusu.