sky is the limit
Dec. 28th, 2005 | 08:48 pm
mūsu mūžīgais flirts ar mūžību, es pirms trim dienām domāju, stāvot uz slēpēm augstkalna galā tur, itālijas alpos. uz ko tikai neiedvesmo plašumi un sevis laicīguma/niecības apziņa...
augša un leja. augšā - skarbs un neaizsargāts tuksnesis. tur augšā ir labi. jo augstāk, jo labāk. lejā ir masas, pūdercukurota un komercializēta garlaicība. kādā bukletā izlasu, ka pat kalns, raugi, pieder kaut kādai 'gruppo adamello'. ha, ha, ha.
jakas iekškabatā filozofijas vēstures grāmata. dzerot nez kuro karstvīnu, ko itāļi, smalki iztaisīdamies, aplam sauc par vin brûlé, due euro cinquanta, prego, es ar baudu smēķēju un pārlasu spinozas vārdus par mūžību, kurā raugoties (sub specie aeternitatis), dievs un daba esot viens. skaisti vārdi, skaisti sapņot neviens nevar liegt.
īstenībā es nezinu, kā ir īstenībā. ja neskaita personisko, nekādas citas mūžības nav, ir tikai šeit un tagad. man ir šādas aizdomas.
šeit un tagad ietver arī dieva/dabas patvaļīgo fiat, ko izbaudu uz savas ādas. vakar bija saule, šodien -15 pēc suņa, visu sedz pelēks mākonis, ģīmi pātago neganti vēji un nikni sniegi. redzamība - tuvu nullei. tur, augšā, neviena nav. ir tikai gravitācija - no escaping gravity. bet es nemaz netaisiijos bēgt - reizēm ļauties ir tik patīkami.
augša un leja. augšā - skarbs un neaizsargāts tuksnesis. tur augšā ir labi. jo augstāk, jo labāk. lejā ir masas, pūdercukurota un komercializēta garlaicība. kādā bukletā izlasu, ka pat kalns, raugi, pieder kaut kādai 'gruppo adamello'. ha, ha, ha.
jakas iekškabatā filozofijas vēstures grāmata. dzerot nez kuro karstvīnu, ko itāļi, smalki iztaisīdamies, aplam sauc par vin brûlé, due euro cinquanta, prego, es ar baudu smēķēju un pārlasu spinozas vārdus par mūžību, kurā raugoties (sub specie aeternitatis), dievs un daba esot viens. skaisti vārdi, skaisti sapņot neviens nevar liegt.
īstenībā es nezinu, kā ir īstenībā. ja neskaita personisko, nekādas citas mūžības nav, ir tikai šeit un tagad. man ir šādas aizdomas.
šeit un tagad ietver arī dieva/dabas patvaļīgo fiat, ko izbaudu uz savas ādas. vakar bija saule, šodien -15 pēc suņa, visu sedz pelēks mākonis, ģīmi pātago neganti vēji un nikni sniegi. redzamība - tuvu nullei. tur, augšā, neviena nav. ir tikai gravitācija - no escaping gravity. bet es nemaz netaisiijos bēgt - reizēm ļauties ir tik patīkami.