| sajuutaz... |
[9. Aug 2003|10:41] |
ir jau visādas sajūtas vai ne?
....Bet....
Es atveru durvis, kliedzu tavu vārdu
Tu dzirdi klusus čukstus, ko saka tev viņa, bet ne manus sapņus
Es raudu, bet tu neredzi manas asaras
Es nāku, bet tu redzi mani aizejam!
Viņš tev ir blakām, bet es esmu kapā...
Es nesaprotu valodu, bet tev vienalga
Tu esi man, bet neesmu es tev, tik mirstoša cerība bija tas viss
ES dzīvoju uz zemes, bet manas vienīgās mājas biji tu!
Uz sekundi es zināju, tad noliedz, ar dzeloņstieplēm piesedz
Mana sveču gaisma nobāl tavas tumsas priekšā
Tev bail, tu nenāc manā sirdī iekšā, nekad!?
ES mirstu, bet tu nejūti,
Man sāp, nu lūdzu piebeidz mani.
Izdzēšot savus sapņus nievājoši smīnu - tukšums,
Apkārt ledus, vājš un viņš, arī melni, cilvēku robaini skeleti.
Viņi ir, bet es tā arī nekad nebūšu.
Es jūtu to ļauno nopūtu, mirstošo, savu mazo dvēseli
Es redzu ko citi neredz, dzirdu un jūtu!
Par dīvainu esmu tad uztverts un no pasaules atstumts,
No tevis mana pasaule,
Redzu kā satumst, bet ir jau par vēlu, es nogrimstu...
Ja būtu es cilvēks, tad par mīlestību tevi sauktu, bet es neesmu
Un tu neesi mīlestība, bet nezūdošs ļaunums manā
dvēselē uz mūžu
Es nespēju sev piedot, nekad nespēšu... taadeelj piedod man TU... |
|
|
