mīļotie vīrieši, tie šķiet ir vienīgie, kuriem ļaujam izrīkoties ar sevi pēc viņu prāta. bet... kā lai pasaka, neviens nekad to nav sapratis... nu jā, bet es pamēģināšu.
brīdinājums ir tikai tāds, ka iznākums var būt tik pat labs kā slikts, jautājums ir tāds kurš no sliktumiem ir labāks.
tātad. vīrietis, kurš mīl, principā ir kā bērns. tikai neļauj viņam spēlēties, bet labāk esi auklīte, pēc kuras viņš ilgojas. un, kad viņam sagribas atkal paņemt rokās lelli, atņem to viņam. iemesls - pavisam vienkāršs, lai iemācās spēlēties tā, ka lelle neplīst.
nav vērts pastāvēt tādām attiecībām, kas sāp. bet nez kāpēc sieviešu kārtas pārstāves ir tendētas upurēties, lai tikai būtu kāds, kas viņas it kā mīl. ja viņš tik tiešām mīl, tad ar viņu noteikti var mierīgi izrunāties, un 100% viņš apdomās savu rīcību. ja nē, vai... viņš ir tevis pelnījis?