![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ko es domāju 21. janvārī, tajā gadā, kad man bija 15:
"Man patīk dzīvot. Man patīk tā sajūta, kad pēc sāpēm (vienalga, fiziskām vai morālām) nāk tas posms, kad sāk sāpēt mazāk, līdz sāpes pazūd... Es pat nemāku apraksit, cik labi ir šī sajūta. Man patīk tas, kā es augot mainos un atceros, kāda esmu bijusi agrāk. Man patīk tas, ka visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas būs gatavi tevis dēļ nokavēt friziera apmeklējumu, stundas un svarīgu tikšanos. Man tik tiešām patīk dzīvot.Es pat nezinu, ko es darītu, ja man pateiktu: "Piedod, tev pēc mēneša jāmirst!" Es vienkārši nesaprotu, kā tas būtu... tā nolemtības sajūta, tā pretīgā sajūta, kad tu apzinies, ka pēc mēneša tu vairs neredzēsi, kā ārā līst lietus un debesis izgaismojas zibens laikā... kad tu vairs nedzirdēsi kā tev apkārt smejas cilvēki, kā kāds raud tev nezināmu iemeslu dēļ... kad tu vairs nestaigāsi apkārt bez mērķa un bez jēgas, bet vienkārši apmierināts. Kā kāds cilvēks labprātīgi no tā visa var atteikties? No visām tām iespējām, ko tev piedāvā dzīve!Varbūt jau es tā runāju tikai tādēļ, ka man dzīvē ir paveicies, jo man ir gan ģimene, gan veselība, gan draugi, gan normāls izskats un prāts un viss pārējais, ko cilvēkam vajag... Es nezinu, kā ir tad, kad nav naudas un kad katru dienu jāšpricē zāles, lai varētu dzīvot. Es nezinu, kā jūtas tie bērni, kam nav vecāku. Un es to nemaz negribu zināt.Ja arī man kādreiz uznāk gruzons, es nevar atcerēties kaut vienu reizi, kad esmu gribējusi pakārties, nošauties, noslīkt vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Laikam jau pārāk traki mīlu sevi. Un, lai arī varbūt tā nav, jūtos vajadzīga gan saviem draugiem, gan ģimenei... Jo savā ziņā es taču dzīvoju arī priekš viņiem.Bet es negribētu tiesāt pašnāvniekus. Kā gan es varu zināt, kas darās viņu prātos? Kā es varu zināt, kāda ir tā sajūta, kas liek tev nostāties uz tilta malas un lekt iekšā Daugavā ar vēlmi noslīkt? Es tikai nesaprotu to, kā cilvēks var būt tik egoistisks un vienkārši paņemt un nomirt... Kā var nepadomāt par tām ciešanām, ko viņš sagādā saviem līdzcilvēkiem...?..."
"Man patīk dzīvot. Man patīk tā sajūta, kad pēc sāpēm (vienalga, fiziskām vai morālām) nāk tas posms, kad sāk sāpēt mazāk, līdz sāpes pazūd... Es pat nemāku apraksit, cik labi ir šī sajūta. Man patīk tas, kā es augot mainos un atceros, kāda esmu bijusi agrāk. Man patīk tas, ka visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas būs gatavi tevis dēļ nokavēt friziera apmeklējumu, stundas un svarīgu tikšanos. Man tik tiešām patīk dzīvot.Es pat nezinu, ko es darītu, ja man pateiktu: "Piedod, tev pēc mēneša jāmirst!" Es vienkārši nesaprotu, kā tas būtu... tā nolemtības sajūta, tā pretīgā sajūta, kad tu apzinies, ka pēc mēneša tu vairs neredzēsi, kā ārā līst lietus un debesis izgaismojas zibens laikā... kad tu vairs nedzirdēsi kā tev apkārt smejas cilvēki, kā kāds raud tev nezināmu iemeslu dēļ... kad tu vairs nestaigāsi apkārt bez mērķa un bez jēgas, bet vienkārši apmierināts. Kā kāds cilvēks labprātīgi no tā visa var atteikties? No visām tām iespējām, ko tev piedāvā dzīve!Varbūt jau es tā runāju tikai tādēļ, ka man dzīvē ir paveicies, jo man ir gan ģimene, gan veselība, gan draugi, gan normāls izskats un prāts un viss pārējais, ko cilvēkam vajag... Es nezinu, kā ir tad, kad nav naudas un kad katru dienu jāšpricē zāles, lai varētu dzīvot. Es nezinu, kā jūtas tie bērni, kam nav vecāku. Un es to nemaz negribu zināt.Ja arī man kādreiz uznāk gruzons, es nevar atcerēties kaut vienu reizi, kad esmu gribējusi pakārties, nošauties, noslīkt vai vēl kaut ko tamlīdzīgu. Laikam jau pārāk traki mīlu sevi. Un, lai arī varbūt tā nav, jūtos vajadzīga gan saviem draugiem, gan ģimenei... Jo savā ziņā es taču dzīvoju arī priekš viņiem.Bet es negribētu tiesāt pašnāvniekus. Kā gan es varu zināt, kas darās viņu prātos? Kā es varu zināt, kāda ir tā sajūta, kas liek tev nostāties uz tilta malas un lekt iekšā Daugavā ar vēlmi noslīkt? Es tikai nesaprotu to, kā cilvēks var būt tik egoistisks un vienkārši paņemt un nomirt... Kā var nepadomāt par tām ciešanām, ko viņš sagādā saviem līdzcilvēkiem...?..."