čīkstuļa pieraksti

pēdējā laikā man nav bijis daudz, ko teikt. manī iestājies bardaks, un reizi par visām reizēm, es negribēju čīkstēt. visur ir bardaks. galvā, istabā, mācībās. mēģinu sevi savest kārtībā, bet nesaprotu, kur sākt. laikam jāsāk ar galvu, bet tas pats grūtākais, un ir tak tik grūti sev atzīt, ka esi sassodīta sliņķe un vājprātā nedroša persona.
vienmēr, kad braucu mājās, esmu uztraukusies. vienmēr ļoti priecīga, bet arī ļoti uztraukusies. jo bail satikt draugus. tāpat ir tad, kad braucu atpakaļ uz angliju. vienmēr ir bail satikt tos pāris cilvēkus, ko šeit varu saukt par draugiem. ja nu es esmu izmainījusies par daudz priekš viņiem? ja nu VIŅI ir pārāk izmainījušies un es viņus vairs nepazīstu? ja nu viņi domā, ka es neesmu pietiekoši izmainījusies un viņi vairs negrib būt mani draugi?
nekad neesmu sevī saskatījusi nekādas piesaistošas īpašības, nekad neesmu sapratusi, kāpēc mani draugi vispār ar mani kontaktējas. jo manī nav nekā interesanta, nekā tāda, kam vajadzētu noturēt viņu interesi ilgākā laika posmā. es esmu aizmāršīga, diezgan egoistiska un augstprātīga, un bieži vien pametu lietas novārtā. nezinu, kā PAREIZI izrādīt emocijas un bieži vien izskatās, ka man ir vienalga. visa šī dēļ vienmēr gaidu, kad draugi sapratīs, ka es neesmu viņu draudzības vērta un atmetīs man ar roku.
varbūt ar to arī jāsāk. ar slimīgi zemo pašvērtējumu, kas veiksmīgi tiek noslēpts zem kaut kādas inteliģences un vienaldzības maskas. ehh.