čīkstuļa pieraksti

"life's too good to last, but i'm too young to care."
pēdējās dienas dzīvoju melanholiskās sajūtās, un jūtos ļoti ērti. vēl bišķiņ pasvērtos uz negatīvo pusi, būtu skumjas dienas, pašķiebtos uz pozitīvo, smaidītu un priecātos bez jēgas. jāmēģina balansēt un "izturēt" šo posmu. šodien jau svārstījos uz negatīvo, bet treniņā it kā izvilku sevi ārā. skatīsimies, kas notiks rīt.

man ir tā apnicis skatīties uz neticīgā izbrīnā sašķiebtajām grimasēm pēc tipiskas īsās sarunas, ko parasti nākas pārmīt ar uz ielas/teātrī/vienalga kur satiktiem paziņām:
-nu, kā tad tev tur anglijā? forši?
-jā, nav ne vainas. iet jautri!
-noteikti labāk nekā šeit, vai ne? paliksi tur?
-nav labāk kā šeit un diez vai palikšu tur, gribu dzīvot latvijā.
--- seko neticīgā izbrīna seja ---
-kāpēc?
-nu, te tak ir mājas!
-bet tur viss ir labāk!
-nav.
--- vēl viens neticīgais izbrīns --

nevaru saprast, vai tā ir vairumam latviešu piemītošā vaimonoloģija, vai arī lielākā daļa cilvēku tiešām domā, ka šeit, Latvijā, ir TIK slikti.
es vēl joprojām gribu dzīvot latvijā, es vēl joprojām gribu gribēt dzīvot šeit. man tikai briesmīgs kauns par to, kas te tagad darās. bet nu apkaunojošas lapaspuses laikam ir katras valsts vēsturē.