čīkstuļa pieraksti

vispatiesāk var izrunāties ar svešinieku, ko neceri satikt vēlreiz.
piektdien biju lielā drum'n'base pasākumā, citā pilsētā, kādus 30km no manas universitātes pilsētas. tajā iepazinos ar fantastisku puisi, pavadījām aptuveni 4/5 stundas jēdzīgās un nejēdzīgās sarunās, goda vārds, ja nebūtu apziņas, ka nekad vairs viņu nesatikšu, varētu pat iemīlēties. lai gan varbūt tad tādu sarunu nemaz nebūtu bijis, ej nu sazin. bet nu jebkurā gadījumā, tas bija interesants, smieklīgs, mīļš un maigs vakars. skaists vakars, ko atcerēties.
un tad iedomājieties manu šoku, satiekot viņu nākamajā vakarā manas universitātes pilsētas students union telpās.. bet viss bija forši, vēl viens jauks vakars. un šoreiz patiešām atvadas uz nesatikšanos:) atvadījāmies ar vārdiem "i like you. have a nice life then, yeah?"
pierakstīts pašas atmiņām. nevaru beigt smaidīt kā dumiķe.

negribu izklausīties lielīga, bet pēdējas dienās esmu saņēmusi daudz komplimentu. laikam jau tas darbojas - jo pats priecīgāks un atvērtāks, jo vairāk cilvēkiem patīc.
un man ir laba atmiņa - atceros gan labo, gan slikto, ko man cilvēkis saka. nedomājiet, ka esmu pierakstījusi visus sev izteiktos komplimentus. sākot ar tādiem kā "your hair is nice" un "you have cute cheekbones" un "you're just cute", kuri neko daudz nedod, tik vien kā iepriecina, beidzot ar "you are insanely smart, you know?", kas man vienkārši liek justies neērti.
bet vislabākais kompliments netika izteikts tieši man. šodien kāds emmai teica "your flatmate is wicked"
nekad neesmu tikusi noraksturota kā "wicked" (un ja tulkosiet tildē, nedabūsiet patieso šī vārda nozīmi). tik iepriecinoši!
gribējās pastāstīt.

ar, atļaušos teikt, labāko draudzeni tagad skaipā risinās saruna ar nosaukumu "noslēpums pret noslēpumu". nezinu, kas viņai kaiš, bet vienīgais veids, kā kaut ko var izdabūt ārā, ir runājot par sevi trešajā personā, pa teikumam no katras. es sevi pašlaik preperēju, velku ārā kaut ko tādu, ko grūti atzīt. izskatās, ka viņai arī sāk palikt vieglāk runāt. es tev, tu man.