čīkstuļa pieraksti

rīt jābrauc prom, atkal gaudoju
asaras līst un līst, un nesaprotu vairs, ko darīt.
aizbraukšu, bet nezinu, kā būs tālāk. ja tā būs vienmēr, es neizturēšu un vienreiz neaizbraukšu. sajūta tāda, ka sirdi rautu ārā, ka es vienkārši tieku izplēsta no vienas vietas, lai kā ielāpu ieliktu kaut kur citur. un tad plēšana notiks vairākkārtīgi, tikai man liekas, ka vairs nevarēšu. nesaprotu, ko darīt. varbūt tas ir pārāk sāpīgi?

kā īsti ir? dzīvē jāmeklē vieglums vai sevi tomēr jālauž?
kā būt tā, lai beigās sevi var pieņemt līdz galam, nevis ārprātīgi sevī vilties? vai ir pamatoti vilties sevī, ja izvēlies vieglumu?