čīkstuļa pieraksti

noliecies pie zemes tik stīvs
vienā rokā vijole, otrā vīns
nodurtu galvu, bez krekla
lūdzošā balsī dzied
dziesma beidzās, piegāju klāt
viņš negribēja runāt, bet es piespiedu sākt
pretējās acīs bija skumjas,
manās acīs kauns
nē, tā nav
neviens nevar būt tik brīvs
nē, tā nav
"tad klausies," viņš teica, "šo dziesmu es dziedāšu tev"
pieliecos tuvāk
gandrīz kā tēvs līdzi just
vīns bija stiprāks par prātu
bet viņa prāts nedomāja zust
tikai vienreiz viņš grib dzirdēt kā šauj
smagos zābakos pacelties debesīs brīvs
pielīst kādam gandrīz klāt un teikt:
"paldies, esmu palicis dzīvs"
noliecies pie zemes tik stīvs
vienā rokā vijole, otrā vīns
viss, ko es vēlos, ir bijis
tagad man vairs nav, kur iet
nē, tā nav
neviens nevar būt tik brīvs
nē, tā nav
"tad klausies," viņš teica, "šo dziesmu es dziedāšu.."

gaidu, kad mana dzīvokļabiedrene paliks kurla
jo neviens taču nevar klausīties mūziku TIK skaļi, ka manas sienas vibrē no basiem, un nepalikt kurls. neiespējami. nesaprotu, kā viņa tajā istabā var pasēdēt..