čīkstuļa pieraksti

dažreiz sakaunos par savu prasto dienasgrāmatu.
palasot citu blogus, tā vien liekas, ka lielākā daļa nopietni piestrādā pie saviem ierakstiem, uztver klab`u kā publicēšanās iespēju. ar domu, ka kāds lasīs un ar domu, ka kāds varētu arī ko komentēt.
es gan kaut kā nevaru saņemties rakstīt, un tad vēl pārlasīt un pārdomāt to, ko uzrakstīju, un vēl labot. rakstu mirkļa iespaidos, kad iedomājos, o, šito gan varētu ieklabot.
hm.

p.s. milzu prieks par pļaviņu/samoilovu!

vakar treniņā tā sevi izpumpēju, ka pēc tam knapi mājās aizvilkos. bet man, kā jau iepriekš esmu stāstījusi, tā sviedru jūra, kas tek acīs, pil no rokām un muguras, sagādā slimu labsajūtu. tagad ģērbjos, iešu vēl. mēģināšu atkal izpumpēties. ko gan citu var darīt tik draņķīgā dienā kā šodiena? un nesakiet lasīt grāmatu vai skatīties filmu. to daru katru vakaru, rutīna sāk izbesīt. lai gan treniņi arī ir rutīna.
cik labi, ka oktobrī braucu prom. vismaz kaut kas jauns.