Vīrietim parādīju ar ko esmu viņu iemainījusi vakaros.
Teicu, ka labprātāk iemainītu pret jogu, bet viņš teica, ka nevajagot - tas skalojot smadzenes. Vajag garīgumu, filozofiju un visu to piekopt un tikai tad tās pozas darbojoties. Vēl piedevām veģetārisms arī tam pa vidu pavīdot un kļūstot svarīgs (tas par tēmu iz bijušās)... Ja to visu nedara, tad tās esot pilates.
Bet ko es? Neko, tikai nosmejos:
"ai - tas tak paliek ķermenis. kas tad mainās no tā vai es no rīta pret sauli palokos, vai vakarā pret mēnesi? :D Ja cilvēkam ir tendence uz smadzeņu skalošanos, tad ir!"
Šovakar jau gan parādījās ierastās ķermeņa reakcijas...
Grūti turēt tam čalim līdzi... So many, many days to go on!
Vai kāds nezina kādu cilvēku, kas ļoti labi strādā ar SOLIDWORK un prastu no programmas vienam mehānismam, kurš jau esot uzzīmēts, dabūt ārā rasējumus tā, lai tas atbilstu maģistra darba prasībām?
Cilvēks sola pieklājīgi samaksāt!
Anybody???
Izvazāju visu tuvāko apkārtni. Nu - skaista vieta, ko lai saka...
Aizbraucu uz centru, atradu galeriju centrs un samērīju visu, ko un laikam operai atradu kleitu... hmmm...
Un izsecināju, ka H&M var atrast tikai krāmus...
Jāatver čakras!
Nemaz vairs nesvīstu... aicis krīt ciet, miegs nāk...
Vajadzētu uzdot vienkāršu, vienkāršu jautājumu:"Kā Tu jūties?"
Neviens, ne otrs to nav gatavs darīt.
Klusums dienas garumā.
Ne čiku-ne grabu.
Eju gulēt.
Rītdien būs skaidrāks prāts... šodien tāda kā slima jūtos...
Bļa, ja man būs pašai jābrauc uz Rīgu, viņš savas muteres dāvātās operes biļetes nedabūs līdz pašam operas vakaram.
VNK izlikšos pāraizņemta!
Esmu Liepājā. Jocīgi, bet gribas mājās. Uz Rīgu.
Nav tā, ka man šeit nepatīk, bet mājās mani gaida problēma, kuras atrisinājumu nevaru sagaidīt.
Es gribu atpūsties.
Izgulēties. Pamosties. Paēsties. Palasīt grāmatu. Parunāties un pasmieties pa telefonu. Paknibināties ap savu seju un ķermeni (tobiš savas mazās spa kūres). Iziet ārā. Pastaigāties. Kādu satikt. Pasmieties. Atgriezties mājās. Mierīgi aizmigt. Neuztraukties. Nepārdzīvot. Bez fobijām, bez nekā... PATI AR SEVI!
Meklēt Rīgā dzīvokli - gatavās galvas sāpes... Zobi vēl tikai nesāp...
Garastāvoklis mainās uz urrā, lai gan šodien labi pastāvīgi slikts bija...
Gribas visus ellē ratā sūtīt!
Skaidrs, ko viņš man atgādina. To pašu A. viņš man atgādina, tikai ne tik izskatīgu kā man parasti patīk. Tāds pats foršs un visu laiku sauc manu vārdu... Un raksta... Un vispār - dažkārt runājot ar mani par mani saka, nevis TU, bet gan VIŅA. Laikam to sauc par trešo personu. Kā par kādu citu. Kas nav es.
"Viņš nav tevi meklējis? Viņš ir jau atpakaļ? Kā viņam iet? Viņš? Viņam? Ar viņu? Par viņu?"
Nu, liecieties tak mierā!
Te visi vairāk sajūsmināti par viņu, nekā par visu pārējo.
Ja viņam vajadzēs, viņš parādīsies. Ja nevajadzēs - gan es atradīšu citur/citā to, ko vajag man!
Bet ko no tā vispār var vajadzēt JUMS???
Tā tak ir mana dzīve. Un viņa dzīve. Darīsim kā gribēsim. Vai nedarīsim to, ko negribēsim.
Viņš brauc šurp un man metas klāt panika... Līdz ceturtdienai es būšu pārpanikojusies...
OOoooooOO!!!
Es beidzot saprtu, atcerējos, ka takš drīkstu apdrist Prāta Vētru (grupa baigi foršā, bet uzņēmums riktīgi iesūkā, ja esi fanu-fans grupai un tev šķiet, ka ir paveicies).
Nu vienvārdsakot, es apmeklēju vienu no koncertiem X un kā aktīva interneta lietotāja biju atradusi iespēju, ka var pieteikties un kāpt ar šamiem uz skatuves, iekāpt baltā kombinezonā un ar lukturīšiem rokās dancāt tur veselas brīnišķīgas astoņas minūtes Ziemas, Plaukstas lieluma pavasara un vēl kaut kā nebūt pavadībā!
Ja šito lasīs kāds no SIA Prāta Vētras skaņu ierakstu studijas, tad noteiktu uzreiz atkodīs, kas es par putnu un droši varēs atdirst manā dārziņā man pretī, jo... nu vai tad man maz ir par ko sūdzēties?
Tātad prieks mans pagaisa saņemot jau e-pastu ar apsveikumu par neticamo veiksmi. E-pasts neminēja, ka mans pieteiktais draugs varēs kāpt uz skatuvi līdz ar mani. Tā kā info@brainstorm.lv neko uz e-pastiem nekad neatbild, arī apsveikuma e-pastam ar pretjautājumu neatbildēju. nospriedu, ka ja jau tad nebiju gana svarīga, gan jau arī tagad nebūšu... Un tā sajūta nepameta visas dienas garumā, kad nācās saskarties ar visu šo unikālo piedzīvojumu, par kuru man gribas pavemt - publiski.
... ai, es nevaru - man nav spēka vemt tagad tik daudz! ...
es vienkārši esmu pārākā egoiste tas arī viss...
Vēlāk mēģināšu pavemt vēl.
Esmu apvainojusies par to, ka grupa nenodziedāja Viss ir tieši tā kā tu vēlies un man neuzdāvināja par dejošanu uz skatuves maiku un vēl es stulba pārpratuma dēļ nevarēju savam labākajam draugam pasaulē sagādāt tādu pašu once-in-a-lifetime piedzīvojumu kā man pašai izdevās piedzīvot... Un tas man par to visu atņem tādu prieku, ka neko praktiski par šo pasākumu nejūtu. Basta!
Citi bija apvainojušies par to, ka par šo brīvprātīgo tusēšanu uz skatuves nedabūja pat Kaupera autogrāfu un bildi kopā ar grupu ne tik!
Forši bija ieskatīties viņam acīs, pateikt vārdu, kuru viņš nekad neatcerēsies un paspiest roku... Bet viss pārējais man par to atņēma prieku... Piedodiet... neprotu priecāties, jo attieksme no SIA nebija pati, pati foršākā!
Lai jums izdodas!
Jopcik, bobīt!!!
Tikko apskatījos dzīvokļu cenas Rīgā... nu - īrējamo...
Vaiii... es te tādā skaistā dzīvoklī par pašizmaksu dzīvoju... Rīgā vienistabnieks maksā tik cik man trīsistabnieks aukstākajā mēnesī un vēl klāt tai cenai jāmaksā komunālie, internets, TV...
Vai tiešām neiespējami atrast dzīvokli, kas... Kas izskatās glīši un maksā draudzīgi nepārākdaudzpelnošam cilvēkam?!
o_O
Uz Hematogēna rakstīts, ka ar to nedrīkst aizstāt maltīti.
Nu, es pirms tam neveselīgās vīnogas apēdu.
Es ceru, ka vērša asinis līdzēs augt tam sasodītajam gudrības zobam un kādreiz tā stulbā sajūta labajā žokļa pusē pāries...
Palēnām es jau sāku uztraukties un domāju par došanos pie zobārsta... brrr...
Es takš vienmēr esmu teikusi, ka tās ir muļķības, ka nevar atrast darbu, ja nezina krievu valodu like a pro!
Bet nu - drīz es zināšu!!! :D :D :D
Nanaranānnnā!!! :D :D :D :D D:
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)