Jau pus mēnesi nav nekādu problēmu. Es tās ignorēju.
Pakausī elpo tikšanās ar veco.
Ar jauno nekas nav skaidrs.
Esmu kaut kāda depresīva čaula, kas aktierējas citu priekšā un izskatās pēc tās fantastiskās jaunās sievietes ar mirdzumu acīs, smaidu sejā un dzirksti sirdī.
Patiesībā esmu tukša. Kā tai naktī, kad piedzēros un pazaudēju atmiņu. Filmu.
Neko negribas darīt. Neko nedaru. Viss gaida un termiņi spiež.
Kā lai sevi iedvesmo aktīvam darbam???
Kāpēc ir tā, ka nevaru tikt galā pati ar sevi un savu depresiju.
Tas, kamoooon, ir nožēlojami - es zinu, ka varu vairāk, es zinu, ka to varu pat acis nepamirkšķinot.
Tikai nezin kāpēc es to negribu... neko negribu...
Tās ir vientulības pēdas sirdī... Vai arī sieviešputni galvā :D
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |