Pusceļā uz darbu, man šķita, es tos zābakus kanālā iemetīšu.
Tik ļoti nogurusi EJOT 15 min. savā mūžā nebiju jutusies...
Ir jāprotās tagad sevi nest :D
īstenībā man sāk šķist, ka ar tiem apaviem, ar kuriem ir tik grūti, ar kuriem sāp un nav līdzsvara, es atriebjos pati sev. Es sevi spīdzinu. Es daru sev pāri. Un ķeru kaifu no tā, cik sasodīti grūti man ir. Ka ejot pat mugura sāp un ka jāskatās cītīgi zem kājām, jāiztaisno mugura un soma jānes kārtīgi uz rokas nevis kaut kā šur tur. un vējš kad pūš no muguras, tad nevar nostāvēt uz vietas nedīžājoties, jo gluži vnk tikai ar trešdaļu pēdas stāvu uz zemes.
Lai man sāp. Lai man ir grūti.
Tas par to neizdarību. Tas par to neizlēmību. Tas par to kautrēšanos. Tas par to slēpšanos savā truša alā. Tas par to neapņēmību. Tas par visu to slikto. Lai sāp. Lai ir grūti.
Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Pār citām dzērvēm - pirmā kliegs,
Jo ilgāk par mirkli nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |