No sarkanvīna paliek zili zobi un lūpas...
Un pienāk vēstules ar dīvainiem tekstiem...
Neviens neļauj jautāt "kāpēc?" un teikt, ka nedrīkst...
Itin viss ir nereāls!
Sirreāls...
Cik noprotu, ir dienas, kad Tu par mani iedomājies.
Un ir dienas, kad Tu pēc manis sailgojies.
Un ir dienas, kad Tu mani iekāro.
Bet vai ir dienas, kad tu mani mīli? Kaut vai tikai, kad tu domā par to vai varētu tā būt - ka mīli mani?
Nekad Tev neesmu teikusi, ka pēc Tevis ilgojos.
Pat ne to, ka man ir jūtas pret Tevi.
Bet ir dienas, kad ilgojos. Ļoti!
Un ir dienas, kad par Tevi domāju. Tik daudz, ka galva sāk sāpēt.
Un ir dienas, kad par Tevi sapņoju. Un naktis arī.
Un ir dienas, kad alkstu Tevi samīļot.
Un ir dienas, kad vēlos, lai Tu samīļo mani. Cieši jo cieši.
Un ir dienas, rīti un vakari, kad vēlos mīlēties ar Tevi.
Un ir dienas, kad vēlos, lai Tu esi te pat kaut kur blakus.
Nav dienas, kad Tevis nebūtu man līdzās manās domās, darbos un ne tikai...
Ir dienas, kad dusmojos uz Tevi. Par to vien, ka Tu esi kaut kur citur, bet ne šeit.
Ir dienas, kad nerunāju ar Tevi, bet Tu par to nekad neuzzini.
Ir dienas, kad ignorēju Tevi, bet Tu nekad to nepārdzīvo.
Ir dienas, kad gaidu Tavu atvainošanos, bet Tu to pat nenojaut.
Dažkārt es gaidu ziņu no Tevis. Tā nepienāk.
Ziņas Tu allaž sūti tad, kad vismazāk tās gaidu.
Piedod, ka es ziņu, kuru Tu gaidi, sūtu vēl retāk, nekā Tu man...
Bet Tu jau zini... Man bail. Un tu man piedosi. Es zinu!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |