Es īsti nevaru saprast... Ik palaikam prātā nāk domā, ka varbūt jāatmet cibošana pavisam. Un jāsāk dzīvot dzīve. Nesaprotu, kā es dzīvoju līdz Cibiņai? kur tad es likus savas emocijas un pārdomas? nekur.
Atceros, man bija jau kādi 12 gadi, kad pirmo reizi atvēru šejieni. Bet toreiz manas ūber-smadzenes neizpīpēja kā izdarīt ierakstu. Un labi ka tā. Citādi, es te juktu prātā jau... 9 gadus. Drīz varēšu teikt,ka 10.
Ciba ir kā dzīvs draugs. Gribu - pastāstu visiem. Gribu - pastāstu tikai tai. Gribu - pastāstu tikai tuvākajiem. Gribu - pastāstu atsevišķiem ļaudīm.
Tikai atšķirība tā, ka viss paliek tieši tajos rāmjos, kurus esmu izvēlējusies.
Atskaitot to vienu reizi. To es viņai nepiedošu nekad. Kaut tā mana vaina.
_________________________
Cilvēkiem, kurus mēs mīlam, tas būtu jāzina. Tādēļ man katram atsevišķi būs jāizdomā sava mīlas vēstule. Tās saņems tad, kad manis nebūs klāt. Lai man atkal nav jāsaskarās ar realitāti un grūtībām.
Nē, man jāizdomā un kaut kā jānonāk pie rezultāta, ka varu ikvienam to pateikt acīs.
"Es pēc tevis ilgojos."
"Es uz tevi dusmojos."
"Es tevi gribu."
"Es par tevi domāju."
"Es tevi mīlu."
"Tu par mani domā?"
"Es tev piedotu visu."
"Es tev piedodu visu."
Rakstu biznesa plānu un man atkal ir TĀ sajūta.
Nu tā - ka es varētu ļoti labi to izdarīt.
Un, ka esmu tuvu risinājumam un sajēgai par to, kā tiešām to iekustināt.
Ka starp mani un to, ko vēlos ir ļoti mazs attālums. Mazs šķērslis. Maza plaisa.
Sajūta, ka ja pielikšu mazliet vairāk pūļu - es to dabūšu.
"Pastiepies un dabū"
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |