Šodien jo īpaši jūtu ziemas tuvošanos...
Nācu uz darbu un sapņoju - kaut man būtu tād RIKTĪGI liels Canon fotoaparāts. Bet ne jau nu arī nejēdzīgi liels, bet nu tāds, lai es prastu ar to arī kau tko pasākt. Derētu kāds EOS.
JO! JO viss bija apsarmojis... Visur salnas. Pat uz karogiem. Pat karogi vizēja vieglā sarmā un kanāls un ezers un tiltrs un cilvēku un ietves un ielas un vis-vis-vis-viss bija tik skaists!
Ai, līdz ziemai varētu atgūt to iekšējo muļķīgo smaidiņu. Vakar arī ejot mājās viena stāvēju pie gājēju pārejas un smaidīju. Diemžēl viņu dēļ. Ne sevis.
Lai man uzreiz klientam nebūtu jāatbild uz kādu jautājumu ar nē, es pasaku, ka piezvanīšu speciālistam šajā jautājumā un tad sniegšu galīgo un pareizāko atbildi. Netieši visas negācijas no sevis novēršu uz viņu... Ui, kā man nepatīk teikt nē.
Es ceru, ka šodien mans mīļotais speciālists atgriezīsies arī darbā... Jau no desmitiem zvanu viņam - nav. Sūtu e-pastu ar lūgumu piezvanīt man. Nezvana... Mazais grrr....
← Previous day | (Calendar) | Next day → |