"Skumjas acis jums šovakar..."
Vakar aizgāju uz guļamistabu, un sapratu, ka tur nepagulēšu, jo kaimiņi ballējas toč aiz tās sienas.
Nu labi. Nolēmu iet gulēt dzīvojamā istabā. Un sen jau bija laiks izprovēt, vai tai dīvānā var izmitināt citus, vai tomēr nē.
Protams, kāds ar to dīvānu bija apgājies kā cūka, un bik viens slīdošais ritentiņš bijia ne tur novietojies. Man, protams, kā īstam vecim ar olām, tik un tā vajadzēja viņu sariktēt un tā visa rezultātā, es ļoti sāpīgi iespiedu īkšķi kaut kur starp dīvāna dēļiem. Galvenais bija nekliegt un jēdzīgi noreaģēt - pacelt to maitu uz augšu!
Un šodien tādēļ ir grūti kaut ko saņemt labajā rokā. Jo nevaru neko aptvert ar īkšķi. Labi vēl ka space taustiņš bez sāpēm spiežās. Kā tad šeit pavaimanātu - nezinu! :D
Kad beidzot cīņa ar dīvānu bija galā, sameklēju jēdzīgāko kanālu no četriem (un tas izrādījās LTV1) un skatījos grejas anatomiju. pagriezu klusāk un secināju, ka tusē arī kaimiņi aiz dzīvojamās istabas sienas. Es viena netusēju. Kaimiņi gan pēc laika izslēdza savus trokšņaparātus un aizgāja tālāk tresīt pa klubiem, bet es paliku tai fakinajā dīvāna, kurā ir ērtāk nekā manā gultā! Vilšanās dzīvē. Bet kam tad man tā otra istaba? Secināju, ka tik pat labi varētu dzīvot arī vienā, bet nē! Tad man nebūtu, kur savus krāmus likt. Un skapi!
Un vēl, guļamistaba bez segām izskatās skumja un tukša!
Apkalpoju angli, kurš teica, ka iespējams tiksimies vēl pēc kāda laika:''Because this fits me!'' Un es jau arī smaidīju savu apburošāko smaidu!
Un tad ienāca pārītis - tik nervozi, tik kaitinoši, bet nu acīmredzot nemaz nekas abiem netrūkst. Ir tas fantastiksais lidojums un ķēriens un biznesu... Un ulalā! Atstāja pie manis ļoti labu naudas summu. Nu, ja krīt uz nerviem ar tik lieliem ienākumiem, tad var tā darīt :)
Jūtu - kāmēr tikšu mājās, man būs kirdikc. Vēl trīs stundas...
Es izbridu tikko savas bērnības atmiņas. Vienvārdsakot, iebridu forumā www.kurbijkurne.lv... Skaistas atmiņas par to bezrūpīgo laiku, kas neko citu vairāk negribējās, kā izlasīt kādu potera grāmatu. Citas tika pārlasītas pat četras reizes... Tiesa gan - man vēl aizvien nav visa potera grāmatu kolekcija. Neesmu nopirkusi ne Uguns biķeri, ne Fēniksa ordeni. Bet pirmās iegādājos pa lēto, bet pēdējās divas nevarēju nenopirkt! Vēl aizvien ir tāda vērtības sajūta. Ja kādreiz mani varēja saukāt par fanu, tad šodien esmu - cienītāja!
Laigan, kas gan par fanu es - tālāk par Ugunsbiķeri nevienu filmu neesmu redzējusi. Man kā vienmēr netīkami skatīties uz galveno aktieri - vīrieti. Daniels nav manā gaumē. Un vispār nekas tur nav tik foršs kā grāmatās...
Nu, lūk, un forums mirst. Palēnām mirst arī mana bērnība. Velk pēdējos elpas vilcienus. Ap to laiku, kad man būs bērni, šis forums vai nu būs tā pārveidots, ka nemaz vairs nebūs kurbijkurne vai arī nepastāvēs ne maz. Relikvija!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |