Es šorīt domāju, ka nomiršu. Kaimiņš aiz sienas ne tikai vēlu naktī skatās krievu TV, kur daudz šaudās un smejās, bet arī no rīta sešos klausās ārprātīgi skaļu mūziku. Nu tik skaļu, ka es nevarēju pagulēt. izturēju līdz septiņiem, bet pie vienas dziesmas (tās man šķiet tur kādas trīs griezās uz riņķi vai vnk bija viena dziesma, vai arī visas bija līdz vēmienam līdzīgas) es ik pa laikam pamodos. Ja viņa dzīvokļa ārdurvis būtu manā korpusā, es to mērgli piekautu. Bet viņš dzīvo blakus korpusā... Sev par laimi.
Es saprastu, ja viņš tik skaļu mūziku klausītos vēlā vakarā. Tad es jau laikus zinātu, ka gulēt jāiet dzīvojamā istabā uz dīvāna. Bet no rīta sešos to darīt nav jēgas. Bet laikam sešos no rīta nav tā, kā pēc plkst. 22.00, kad kaimiņus traucēt nedrīkst. Eh...
Mans nabaga, nabaga rīta miers!
Es te visu laiku sēžu un domāju par sevi, klabinos pa TVnetu un lasu riebīgus komentārus un viens, vecumvecs teiciens, aizķērās prātā:''Visi grib ņemt, bet dot negrib neviens.''
Un tad iedomājos, ka es visu laiku domāju par to, ko lai dara un iesāk, kur lai viņu lieku... Un vai vispār viņu vajag kaut kur likt, varbūt tomēr pastumt vienu plauktiņu augstāk un...
bet tagad jau ir par vēlu... Jo tālāk, jo ilgāk, jo sarežģītāk... un ar katru dienu viņš man kļūst arvien tuvāks un nozīmīgāks, bet... es ļoti cenšos nelaist par tuvu. Nē, nē, nē... un esmu ieciklējusies uz šīm domām...
Bet es nemaz nedomāju par to, ko domāt varētu viņš. Vai viņam nav tādas pašas vēlmes un domas? Bet domāju ka nē, jo viņš diezgan krasi atšķiras no manis...
Šī darba vieta un vide ir kaitīga. Gribu klusā birojā kopā ar citiem kolēģiem (un lai man labi maksātu un darbs patiktu un padotos)...
Pēc nu jau 9 nostrādātām stundām man kūp galva... Un nedaudz miglojas skatiens un šķiet galva smagāka uz vienu - labo pusi!
Bet nekas, pēc stundas, pusotras sēdīšos busā un laidīšu dzīvē. Uz laukiem! Uz divām dienām! Urrā!
Dāvana omei ir, māsai šokolāde ir, mammai bildes ir un pati arī esmu. Jau divas dienas gaidu šo braucienu ar nepacietību... Dīdos tik dīdos...
Eu, bet forši taču - es gribu aizbraukt padzīvot mazliet Krievijā. Pēterburgā vai Maskavā. Universitātē pastudēt.
Tikko parunājos ar tanti no Pēterburgas un... Tas mani iepriecināja. Es krieviski runāju slikti, bet tomēr jau kaut ko no sevis izspiest varu... Gribētos padzīvot vidē, kur VISI runā krieviski. Nekas cits jau neatliktu, kā iemanīties runāties, locīt vārdus un laikus, un likt uzsvarus pareizajās vietās, un zināt daudz, daudz vārdus un terminus.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |