''Bet ilgtermiņā vienatne var stipri sabojāt raksturu, kas, savukārt var beigties ar totālu vientulību sešu kaķu sabiedrībā. ''
M-m. Par to jau arī es uztraucos. Vai tas kaut kādā mērā jau neatgriezeniski nav sācies...
Sāk iztrūkt tā rakstura īpašība, kas liek rēķināties ar citiem.
Kādreiz taču dzīvoju kopā ar vecākiem, kojās ar meitenēm, tad bija periods, kad dzīvoju kopā ar draugiem...
Bet tagad jau vairāk kā gadu dzīvoju viena pati un mani sāk nedaudz uztraukt šī vienbūšana. No vienas puses ir ļoti labi, vienkārši, bez uztraukuma, bez ierobežojumiem. Nāku kad gribu. Eju kad gribu. Daru ko gribu. Aicinu ciemos ko gribu un eju ciemos pie kā gribu. Ēdu ko gribu un, ja negribu, neēdu vispār. Gribu - mazgāju traukus, negribu, nemazgāju. Ja atnāku mājās un tie nav nomazgāti varu vainot tikai sevi. Par netīriem traukiem uz sevi jau nebubināsi. Nepatiks, nomazgāšu. Nepatiks bardaks - sakārtošu. Netraucēs - nekārtošu.
Arī brauciens uz Kuldīgu bija absolūti spontāns. Iešāvās prātā ideja, iekāpu mašīnā (ne savā) un aizbraucu...
Ja dalītu ar kādu dzīvi, būtu jāuzzvana, jāizstāsta situācija, visticamākais, pat jāpiedāvā braukt līdzi, jo tā gluži paziņot:''Čau, es tikko izdomāju, ka gribu braukt uz Kuldīgu. Mājās šodien negaidi. Rīt varbūt pārbraukšu, ja nebūs baigi grūti un pārāk labi vienlaicīgi.'' - nebūtu labi.
No otras puses... Dažkārt jau gribās, lai kaut kas ierobežo. Kāds pie kā atgriezties un kāds, kurš atgriežas. Kāds, kurš nenomazgā traukus un kāds, kurš apēd vakariņas.
Ja vien būtu iespējams veidot kopdzīvi ar otru cilvēku tik pat harmonisku, cik pašam ar sevi vien dzīvojot... tā būtu pasaka, ne dzīve!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |