Šī jau ir n-tā reize, kad ies ieklabojos cibā un izklabojos (ar to domāju - piereģistrējos un izdzēšos).
Tas tādēļ, ka vēlos rakstīt personiskas lietas un nemanos lietot pogu ''private''.
Jo patiesībā man gribas, lai visi par mani visu zina, bet neviens neko nedrīkst zināt, jo es daru aizliegtas lietas.
Ne jau narkotikas tirgoju vai lietoju, bet... grēkoju tā, kā grēko garā vājie (nejau prātā vājie, garā, ne garīgi slimie, bet vājie. Tur ir atšķirība)...
un nebūtu jau tā, ka man nebūtu, kam visu savu dzīvi izstāstīt. Ir jau. Bet man kļūst bail, ka es tuvajiem jau esmu apnikusi ar savu īdēšanu par saviem vīriešiem, darbu, nogurumu, iedomību, nemīlestību...
Arī vakar gribēju īdēt. Arī šodien gribu īdēt. Un arī rīt gribēšu īdēt.
----
Es pazīstu cilvēkus, kas pazīst cilvēkus.
Es pazīstu cilvēkus, kas krāpj savas sievas, precētās un neprecētās.
Es pazīstu cilvēkus, kas pazīst cilvēkus.
Es pazīstu cilvēkus, kas ar 10 teikumiem varētu iznīcināt.
Es pazīstu cilvēkus, kas pazīst cilvēkus.
Es pazīstu cilvēkus, kas ar 1 vārdu varētu kādu atlaist konkurentu kompānijā.
Es pazīstu cilvēkus, kas pazīst cilvēkus.
Es pazīstu cilvēkus, kurus aiztur Rīgas centrā ar slepenpoliciju.
Es pazīstu cilvēkus, kas pazīst cilvēkus.
Es pazīstu cilvēkus, ar kuriem kopā to visu var darīt.
----
Draudzējoties vēl vairāk ar tiem, ar kuriem draudzējos, mani varētu atlaist no darba, aizdedzināt mana dzīvokļa durvjupriekšu (paldies dievam, man ir metāla durvis), mani varētu piekaut sieviešu bars un pastāv iespēja, ka sāks noklausīties manas telefonsarunas.
----
Un tikai vakar un aptvēru, cik nopietnās lietās cilvēki mēdz iepīties.
Tikai nesen aptvēru, ka dzīve ir kā kino.
Es esmu cilvēks...
Vēl aizvien šodien nespēju tā īsti aptvert.
Vakar satikos ar K.
Klausījos viņa stāstā par to, kā gājis visus tos gadus, kad nebijām tikušies...
Un vēl šodien liekas neticami, ka pāris mēnešus atpakaļ viņš mēģināja izdarīt pašnāvību.
Iemesls un rīcība, noklausoties to visu, bija saprotami.
Bet sajūta, ka viņam varēja nepaveikties/paveikties... Ka es nesēdētu viņam pretī, nedzertu lētu melno tēju un nedzirdētu šo stāstu, ja kāds viņu toreiz nebūtu atradis. Es pat nezinātu, ka viņa vairs nav. Man neviens to nepateiktu.
Šis mani visvairāk satrauc attiecībā uz samērā tuviem cilvēkiem, kas man patiesībā ir tāli. Ja ar viņiem kaut kas notiktu, ja viņiem būtu slikti - kurš man to pateiktu? Neviens, jo es viņus pazīstu kā viņus, bez viņu draugiem un paziņām.
Bet viņš... es nezinu, jāizlasa Koelju "Veronika grib mirt" un tad es pateikšu vai viņš jūtas tāpat kā Veronika, vai nē!
Tas mani ieinteresēja. Vai rakstnieks ir uzrakstījis kaut ko patiesu.
Es ceru, ka tad, kad iestāsies pilnmēness, iestāsies miers.
Jo pagaidām, šis augošā mēness periods mani ir nogurdinājis. Notikumi uzņem un uzņem apgriezienus. Gaidu, kad tie nostabilizēsies un sāks pierimt, lai es varu justies spēcīgāka par ikdienu. Šobrīd ir otrādi.
Gaidu spēku pilnbriedu. Mēness un savu!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |