gara_diena - Post a comment

gara_diena

06:42 pm

Redzi kā daži iekuļas spītības pēc nepatikšanās.
Ja Tevi nemīl un negrib - nekad nelien tur atpakaļ.
Ja Tevi mīl un grib, turies klāt cik cieši vien vari.

Citādāk var iznākt tā, ka tu n-reizes ej atpakaļ pie cilvēkiem, kas tevi nemīl. Tu viņiem neesi vajadzīgs, ja viņi iet no tevis prom. Bet tu centies, centies un centies un galarezultātā viņi tevi pieviļ un stipri nodara pāri. Vairākas reizes. Vairāki cilvēki. Un pēc tam tu vairs negribi un nevari nevienam uzticēties. Jo neviens nav godīgs. Ļauj Tev pieķerties. Pēc tam saprot, ka negrib Tevi. Un aiziet prom.

Tad tu satiec kādu, kas grib Tev dot visu... Visu, visu, visu -- sirdi, galvu, laiku, telpu, mīlestību un citas dimensijas, lai tu justos laimīgs. Bet tu nevari, negribi, un saki tam cilvēkam, lai turās no tevis pa gabalu, jo tu nevari uzticēties. Tu nespēj. Jo tu esi sačakarēts. Jo tu cilvēkiem neuzticies.

Bet vienīgais, kuram tu nevari uzticēties ir tu pats un tava spītība panākt, lai tevi mīl. Nemīlēs, jo negribēs. Tas var ilgties gadiem un jo ilgāk tas vilksies, jo rezultāts būs sāpīgāks. Ja nespītētos un nelīstu atpakaļ, varētu veltīt laiku tam, lai atrastu to, kas grib to pašu ko tu, nevis negrib to, vai nevar saprast vai to grib vai negrib, vai grib to tikai tāpēc, ka tu tik ļoti gribi. Bet tava griba nav viņu griba. Tāpat kā mana griba nav Tava griba. Sevi sačakarējis esi tikai un vienīgi tu pats, neprasdams ļaut otram rīkoties pēc savas gribas. Tavas sāpes ir tava kļūda. Tava vaina. Tu neesi uzticams sev.


Tu staigā pa dzīvi akls un stulbs - tu neredzi, kad Tevi nemīl. Un Tu neredzi, kad Tevi mīl. Ir jāgrib mīlēt tieši tik pat stipri, cik jāgrib būt mīlētam. Disharmonija šajās dimensijās padara realitāti nepanesami smagu, ja nemācies no kļūdām.

Tāda mūsu šodienas lielā doma.

Laiks visu saliks pa vietām... Bet vai tu pēc tam to atradīsi?