sen nebija nācies piedzīvot tādas izjūtas, kas atstāj bez sakāmā un vārdiem kādu krietnu laiku...

nav spēka kaut vārdu piebilst pēc tam, kad no pāruztraukuma ir beigušas trīcēt kājas...

iestājas bezvārdu laix...

tie sastingst nedzimuši un aizmieg vēl nepamodušies, pazūd vēl neatrasti un sažūst neizplaukuši...

pietrūkst tiem spārnu - vai tos paspēj apgriezt... :(((

un kāpēc gan cilvēki tik spītīgi cenšas to nodarīt viens otram nejūtot robežas, kad ir jāpārtrauc, jāapstājas, jāapklust...vienkārši jāizgaist.......