...vai ir nepiepildīto vēlmju un nerealizēto sapņu sala?...

varbūt no dzīves nogurusi?.....

...kā tajā dziesmā - manī miers ir kā upe......... :)))

parastā neparastība...klusais skaļums...saldais sāļums...melnais baltums...un vēl, un vēl, un vēl.........

steidzīgā dienā miers, kas nosaka visu apkārtnotiekošo ap tevi.....ievelk tevi sevī un liel tur arī palikt...un palieku ar, jo tas ir patīkami un saudzējoši, un mīļi...

skaties un redzi, un sajūti sevi smaidām...pasaulei? saulei? citiem? visiem? sev?............ :)))

sen nebija nācies piedzīvot tādas izjūtas, kas atstāj bez sakāmā un vārdiem kādu krietnu laiku...

nav spēka kaut vārdu piebilst pēc tam, kad no pāruztraukuma ir beigušas trīcēt kājas...

iestājas bezvārdu laix...

tie sastingst nedzimuši un aizmieg vēl nepamodušies, pazūd vēl neatrasti un sažūst neizplaukuši...

pietrūkst tiem spārnu - vai tos paspēj apgriezt... :(((

un kāpēc gan cilvēki tik spītīgi cenšas to nodarīt viens otram nejūtot robežas, kad ir jāpārtrauc, jāapstājas, jāapklust...vienkārši jāizgaist.......

plecos sēž skudriņas un tāda sajūta, ka viss, viss pasaules stress ir nosēdies līdz ar viņām...un palicis uz palikšanu...un tā jau vairākas dienas...

maijpuķes, saule, ziedputekšņu zīmējumi uz ielām ir tie, kas spēj iedvest dzīvību arī tajos brīžos, kad pat acu plaxtus grūti atvērt...