Xfactor. The End
« previous entry | next entry »
Jun. 21st, 2013 | 06:30 pm
Mans šodienas auditions piedzīvoja neveiksmi un diemžēl man no tālākās dalības šovā, nācās izstāties.
Tiem, kas negrib lasīt visu garo kā man gāja piedzīvojumu, informēju uzreiz, ka manu noklausīšanos tiesāja četri tiesneši: Garijs Bārlovs, Nikola Šerzingere, Luiss Velšs un Šārona Ozborna.
Luiss Velšs un Nikola man teica: jā, savukārt Garijs un Šārona teica: nē.
Viens jā par īsu, lai turpinātu.
Patiesībā, man nezin kādēļ bija pārliecība, ka tieši Šāronai es patikšu, bet... nu neko.
Nedēļu pirms tiesnešu auditiona saņēmu zvanu, ka mani uzaicina uz nākamo kārtu. Tiesa, arī te tas viss nebija tik vienkārši. Laiku un vietu uzzināju tikai pusotru dienu iepriekš, pirms paša pasākuma.
Tomēr, tā kā Xfaktoram viss notiek pēdējā mirklī, vajadzēja jau pierast.
Protams, lieki būtu piebilst, ka kopš iepriekšējā auditiona, kurš norisinājās aprīlī, es dzīvoju nepārtrauktā nervu stresā.
Tad nu man steidzami vajadzēja sameklēt dziedamās dziesmas un pavadījumus, par kuriem, es jau rakstīju savos iepriekšējos postos.
Tomēr, ar to visu tiku galā, arī darbā brīvdienu dabūju bez liekām problēmām un biju tā kā gatava startēt.
Vienīgi, man ne visai patika noteikums, ka jāizvēlas tas pats tērps, ar kuru biju uz iepriekšējām atlasēm. Es gribēju citu.
Vakar uz vietas vajadzēja būt jau desmitos. Abas ar Lieni aizdevāmies turp un tad principā sēdējām Holding Roomā. Nekā diži daudz ko iesākt nebija. Jo mana kārta nebija ne tuvu.
Holding Roomā varēja vērot citu dalībnieku auditionus. No tejienes daļēji arī cēlās mans feils. Jo, tiesneši visai skarbi škiedās ar laiku. Viņi klausījās dziesmas līdz galam, dažam pat divas un trīs. Un pat visai bezcerīgiem eksemplāriem lūdza dziedāt vēl un vēl. Nu, par dažiem gan man bija aizdomas, ka tie bija aktieri, kas vienkārši spēlēja fail dalībniekus, lai šovam būtu arī šāda tipa materiāls. Taču, vērojot šo visu, man radās pārliecība, ka vismaz vienu dziesmu man ļaus izdziedāt pilnībā.
Šādi tādi vērojumi, par tiesnešu darbu radās jau vakar. Teiksim, ka nav saprotams, kāpēc viņi tik ļoti velk uz priekšu tieši grupas. Jau iepriekš grupām bija papildus auditions Londonā un tagad jūlija sākumā ir vēl viens. Viņiem tur acīmredzami ir kaut kāds plāns uz tām grupām. Nu nez. Nav jau arī īpaši svarīgi. Katrā ziņā, es negrasos fiksi meklēt grupas biedru, lai turpinātu dalību.
Vakar tiesneši visai dāsni dalīja savus jā vārdus. Tāpat viņi visai dāsni arī tērēja laiku.
Kaut kādā brīdī, starp filmēšanām, es uzzināju, ka no otrās dienas, esmu sarakstā pēdējā un man vēl ilgi būs jāgaida. No vienas puses, man tas patika, jo likās, kā tāda laba zīme. Būt par pēdējo, kas noslēdz dienu.
Tā nu es tur padzīvojos pa dažādām filmēšanām un fotogrāfēšanām. Arī intervijām, līdz vienā mirklī mani noķēra viena no organizētājām un paziņoja, ka viņiem šausmīgi kavējas tiesnešu telpa un mana šodienas noklausīšanās tiek pārcelta uz rītdienu. Jau tajā mirklī es sajutos, kā dabūjusi pa seju un mani pārņēma visai nelāgas priekšnojautas. Ka viss ir galīgā pakaļā un kāda rītdiena un ko tagad darīt.
Nebija jau gan tā, ka man bija iespējas kaut ko mainīt.
Kad man pateica, ka varu iet mājās, tad arī gāju. Tāpat, mēs ar Lieni mājās bijām ļoti vēlu. Ap kādiem vieniem.
Šodien pamodos ar nekādām sajūtām un sev par šausmām sapratu, ka sēdēšana Holding Roomā pie kondicionieriem, ir vainagojusies ar ciet kaklu un es vispār nevarēju lāga padziedāt. Nu neko... pamēģinājos te visādi un dažādi un beigās kaut kāda balss tomēr sāka parādīties.
Devāmies atpakaļ uz Londonas ExCeli.
Tur mūs visai jauki sagaidīja. Organizētāji smaidīja un bija laipni. Atvainojās par vakardienu. Nu, it kā viss ok.
Pa ceļam bijām nopirkušas mazo konjakpudelīti, to grasījos izdzert pirms uzstāšanās, lai atdabūtu balsi, nu vismaz uz kādu laiku.
Kādu laiku mums vienkārši vajadzēja sēdēt un gaidīt un tad atkal sākās intervijas.
Šodien, salīdzinājumā ar vakardienu tiesneši darbu bija sākuši jau agri. Diemžēl, man īsti nesanāca laiks pavērot šodienas auditionus un tādēļ es nepamanīju, ka tiesnešu darba stils ir visai mainījies. Viņi bija kļuvuši ātri un ļoti kritiski. Ja iepriekšējā dienā caur adatas aci varēja izlīst visādi eksemplāri, tad šodien viņi bija kā attapušies, ka ir sadevuši pārāk daudz yes'us un strādāja aptuveni pēc sistēmas: vienu paturam, trīs izmetam.
Kad nu iepriekš bijām sēdējuši bezdarbībā, pēkšņi mums sākās baigi saspringts grafiks. No vienas intervijas uz nākamo un beigās vēl parauj uz auditionu. Ne es paspēju savu konjaciņu izraut, nekā...
Nu neko. Kad jau jāiet, tad jāiet.
Pirms ielaist pie tiesnešiem, man īsi pastāsta, kas man viņiem ir jāpastāsta un kā sevi vajag prezentēt un ka viņi meklē drosmīgus, pārliecinātus cilvēkus, nu viss tas, blā blā stafs.
Tad nu eju iekšā.
Telpa pavisam savādāka, nekā redzama ekrānos. Pirmkārt tajā nav logu, lai arī TV izskatās, ka tiesneši sēž pie loga. Tā viņiem tur tāda kustīga bilde aiz muguras. Telpa ir samērā tumša, lai arī TV izskatās visai gaiša.
Parunājāmies jau atkal par to pašu manu tērpu un lomu spēlēm. Tikām līdz dziedāšanai.
Es biju izvēlējusies dziedāt Marijas Magdalēnas dziesmu no Jēzus Superstāra mūzikla. Un tā, kā manī vēl joprojām mājoja pārliecība, ka varu izpausties ar visu dziesmu, tad es tā mierīgi iesāku un .... netiku pat līdz piedziedājumam, jo Garijs mani apturēja.
Tajā telpā bija visai dīvaina akustika. Es lāga nedzirdēju, ko es dziedu.
Tad Garijs man paprasīja, vai es varu kaut ko nodziedāt elfiski.
Lūk, te es pieļāvu savu kļūdu. Tā, kā es nezinu nevienu dziesmu elvenā, mana izvēle krita uz Warctrafta Sylvanas dziesmu. Bet... diemžēl, man viņā ir problēmas ar intonāciju un nav jau arī tā, ka to dziesmu dzied plaši ar vērienu, jo nu... elfi vispār tā nedziedz. Katrā ziņā, ja es domāju, ka es daudz maz trāpīju uz toni Magdalēnas dziesmā, tad te es visticamāk aizbraucu auzās, pat ja atmet to faktu, ka tā dziesma pati par sevi arī pareizi izpildīta skan vietām visai disonējoši.
Tā īsti viņi man nepateica, ka man vajadzētu kaut ko vēl mācīties, vai kas īsti par vainu, ja atskaita to, ka viņiem mana balss liekas tikai jauka, kamēr viņi meklē iespaidīgu balsi. Oh well...
Sāka man stūķēt virsū krapu par tēmu, ka man obligāti jāturpina darīt tas, ko es daru, un ka es esmu tik lieliska šajā vietā. Ar to laikam bija domātas lomu spēles, frīka tēlošana un WoWa spēlēšana. :D
Bārlovs man kaut ko ļečīja par dziedāšanu un sāka dungot Bītlu Help dziesmiņu. Es, protams, zinu šo dziesmu un pievienojos viņam. Mēs tik jauki nodziedājām pantu un pat vairāk un beigās viņš man pateica: Nē.
lol
Bārlova nē, mani nepārsteidza. Šāronas gan... Jo patiesībā jau Velša kungam bija taisnība. Mans auditions bija izklaidējošs un pat ja es nedziedāju, kā eņģelis no debesīm nokāpis tīri un kristāldzidri, tad viņiem vismaz nebija borings.
Nu neko, arī Šārona man pateica nē un tad, es nedaudz apmulsu, jo Garijs vēl teica kaut ko, ka man vajadzētu AC/DC "Highway to Hell" dziedāt. Es gan nesapratu kādā sakarā, bet teicu, ka varu viņiem Bon Jovi piedāvāt. "Blaze of Glory". Viņš teica, ka tas arī derot, un paldies, cya.
Tā es beigās biju tik apjukusi par šo nobeigumu, jo kaut kādā brīdī man likās, ka viņi grib, lai es dziedu vēl, a tad tomēr izrādās, ka mani met jau ārā. Tā, no sava apjukuma, pat nepaspēju sabēdāties, ka viņi mani atšuvuši.
Atgriezos telpā, kur Liene kopā ar Dermotu(Xfaktora vadītāju) bija skatījušies manu uzstāšanos un tad nu tie jautājumi: kas tad notika, blā blā...
Tikām vaļā no Dermota un tad man bija tāda drusku, kā no laivas izmesta sajūta.
Liene arī izskatījās nervoza un satraukta, jo viņai par smagu bija licies Dermota flirts un kameras braukšana sejā un, lai gan viņa izskatījās vairāk satriekta par mani.
Pēc mana auditiona uzreiz bija jāiet uz POD'u. Nu, lai runātos par savām emocijām un tā.
Šī daļa jau mani uzjautrināja. Te bija ļoti interesanti vērot, kā organizētāji uzmanīgi mēģina tevi taustīt, vai gadījumā neesi uz nervu sabrukuma robežas un negrasies sev nodarīt ko nelāgu. Vienā brīdī gribēju tīšām teikt, ka iešu tūlīt slīcināties Temzā. Psihologi viņi sūdīgi. Bet, nu labi... saprotams, viņiem tāds darbs.
Jautāja, vai man tiesnešu spriedums liekas taisnīgs... nu, es godīgi sakot nezināju, ko atbildēt. Jo, nu... manas patiesās domas diez vai ir svarīgas un tās tāpat viņi izmantot nevarēs. Tad nu atlika kaut kāda pieklājīga tufta. Lai gan, man liekas, ka es vienā brīdī teicu, ka nav taisnīgs.
Ir visai muļķīgi, ka tad kad tu esi feilojis, no tevis vēl prasa filmēt materiālus, kas it kā notiek pirms auditiona. Manā gadījumā tieši tā sanāca. Jo es pirms auditiona nebiju paspējusi izrunāties ar Extra faktora vadītājiem.
Patiesībā, mūsu intervijas bija visai aizraujošas un kaut kā tas zaudējuma fakts palika otrā plānā. Mēs riktīgi iehavojām funi, jo tie Extra Faktora vadītāji arī ir atraktīvi jaunieši un godīgi sakot, es ļoti gribētu strādāt tādu darbu, kā viņiem.
Vienīgi, es nez kā ar šo novēloto interviju daļu tiek galā cilvēki, kuri pēc tiesnešu atteikuma raud un ļoti pārdzīvo. Varbūt, ka viņus nemoka. Es nezinu.
Godīgi sakot, mani pašu pārsteidza tas, cik es ļoti mierīgi to uztvēru un nekāda apokalipse nav iestājusies.
Tā dīvaini, patiesībā. Jo, teiksim tā, ka tai laikā, kad man bija jāgaida atbilde, vai es vispār tikšu līdz judge auditionam, es biju daudz vairāk satraukta un uzvilkta un mani viss kaitināja un veda laukā no pacietības.
Šobrīd ir iestājies miers.
Ko tālāk?
Es nezinu... es droši vien gribu mainīt darbu, jo apnicis klīnerot. Tas ir visai neciešami.
Ko tālāk ar dziedāšanu? Arī nezinu. Domāju painteresēties, kā notiek lomu dabūšanas mūziklos.
Tāpat, es domāju, ka pēc gada varētu piestaigāt uz BgT. Pie Saimona. Tur tas līdz tiesnešiem tikšanas process ir daudz īsāks un vienkāršāks.
Vēl var gadīties, ka mani uzaicina uz kādu citu ITV šovu, jo esmu pamanīta šajās atlasēs. Bet, nu tam gan es maz ticu.
Tāpat, kā pasaule nekādās rokās nedodās un tu vari izstiepties un kaut no ādas izlīst savu lielo sapņu dēļ.
Kas ir tas veiksmes faktors, kurš nosaka, kam paveiksies un kam nē... velns viņu zina.
Tiem, kas negrib lasīt visu garo kā man gāja piedzīvojumu, informēju uzreiz, ka manu noklausīšanos tiesāja četri tiesneši: Garijs Bārlovs, Nikola Šerzingere, Luiss Velšs un Šārona Ozborna.
Luiss Velšs un Nikola man teica: jā, savukārt Garijs un Šārona teica: nē.
Viens jā par īsu, lai turpinātu.
Patiesībā, man nezin kādēļ bija pārliecība, ka tieši Šāronai es patikšu, bet... nu neko.
Nedēļu pirms tiesnešu auditiona saņēmu zvanu, ka mani uzaicina uz nākamo kārtu. Tiesa, arī te tas viss nebija tik vienkārši. Laiku un vietu uzzināju tikai pusotru dienu iepriekš, pirms paša pasākuma.
Tomēr, tā kā Xfaktoram viss notiek pēdējā mirklī, vajadzēja jau pierast.
Protams, lieki būtu piebilst, ka kopš iepriekšējā auditiona, kurš norisinājās aprīlī, es dzīvoju nepārtrauktā nervu stresā.
Tad nu man steidzami vajadzēja sameklēt dziedamās dziesmas un pavadījumus, par kuriem, es jau rakstīju savos iepriekšējos postos.
Tomēr, ar to visu tiku galā, arī darbā brīvdienu dabūju bez liekām problēmām un biju tā kā gatava startēt.
Vienīgi, man ne visai patika noteikums, ka jāizvēlas tas pats tērps, ar kuru biju uz iepriekšējām atlasēm. Es gribēju citu.
Vakar uz vietas vajadzēja būt jau desmitos. Abas ar Lieni aizdevāmies turp un tad principā sēdējām Holding Roomā. Nekā diži daudz ko iesākt nebija. Jo mana kārta nebija ne tuvu.
Holding Roomā varēja vērot citu dalībnieku auditionus. No tejienes daļēji arī cēlās mans feils. Jo, tiesneši visai skarbi škiedās ar laiku. Viņi klausījās dziesmas līdz galam, dažam pat divas un trīs. Un pat visai bezcerīgiem eksemplāriem lūdza dziedāt vēl un vēl. Nu, par dažiem gan man bija aizdomas, ka tie bija aktieri, kas vienkārši spēlēja fail dalībniekus, lai šovam būtu arī šāda tipa materiāls. Taču, vērojot šo visu, man radās pārliecība, ka vismaz vienu dziesmu man ļaus izdziedāt pilnībā.
Šādi tādi vērojumi, par tiesnešu darbu radās jau vakar. Teiksim, ka nav saprotams, kāpēc viņi tik ļoti velk uz priekšu tieši grupas. Jau iepriekš grupām bija papildus auditions Londonā un tagad jūlija sākumā ir vēl viens. Viņiem tur acīmredzami ir kaut kāds plāns uz tām grupām. Nu nez. Nav jau arī īpaši svarīgi. Katrā ziņā, es negrasos fiksi meklēt grupas biedru, lai turpinātu dalību.
Vakar tiesneši visai dāsni dalīja savus jā vārdus. Tāpat viņi visai dāsni arī tērēja laiku.
Kaut kādā brīdī, starp filmēšanām, es uzzināju, ka no otrās dienas, esmu sarakstā pēdējā un man vēl ilgi būs jāgaida. No vienas puses, man tas patika, jo likās, kā tāda laba zīme. Būt par pēdējo, kas noslēdz dienu.
Tā nu es tur padzīvojos pa dažādām filmēšanām un fotogrāfēšanām. Arī intervijām, līdz vienā mirklī mani noķēra viena no organizētājām un paziņoja, ka viņiem šausmīgi kavējas tiesnešu telpa un mana šodienas noklausīšanās tiek pārcelta uz rītdienu. Jau tajā mirklī es sajutos, kā dabūjusi pa seju un mani pārņēma visai nelāgas priekšnojautas. Ka viss ir galīgā pakaļā un kāda rītdiena un ko tagad darīt.
Nebija jau gan tā, ka man bija iespējas kaut ko mainīt.
Kad man pateica, ka varu iet mājās, tad arī gāju. Tāpat, mēs ar Lieni mājās bijām ļoti vēlu. Ap kādiem vieniem.
Šodien pamodos ar nekādām sajūtām un sev par šausmām sapratu, ka sēdēšana Holding Roomā pie kondicionieriem, ir vainagojusies ar ciet kaklu un es vispār nevarēju lāga padziedāt. Nu neko... pamēģinājos te visādi un dažādi un beigās kaut kāda balss tomēr sāka parādīties.
Devāmies atpakaļ uz Londonas ExCeli.
Tur mūs visai jauki sagaidīja. Organizētāji smaidīja un bija laipni. Atvainojās par vakardienu. Nu, it kā viss ok.
Pa ceļam bijām nopirkušas mazo konjakpudelīti, to grasījos izdzert pirms uzstāšanās, lai atdabūtu balsi, nu vismaz uz kādu laiku.
Kādu laiku mums vienkārši vajadzēja sēdēt un gaidīt un tad atkal sākās intervijas.
Šodien, salīdzinājumā ar vakardienu tiesneši darbu bija sākuši jau agri. Diemžēl, man īsti nesanāca laiks pavērot šodienas auditionus un tādēļ es nepamanīju, ka tiesnešu darba stils ir visai mainījies. Viņi bija kļuvuši ātri un ļoti kritiski. Ja iepriekšējā dienā caur adatas aci varēja izlīst visādi eksemplāri, tad šodien viņi bija kā attapušies, ka ir sadevuši pārāk daudz yes'us un strādāja aptuveni pēc sistēmas: vienu paturam, trīs izmetam.
Kad nu iepriekš bijām sēdējuši bezdarbībā, pēkšņi mums sākās baigi saspringts grafiks. No vienas intervijas uz nākamo un beigās vēl parauj uz auditionu. Ne es paspēju savu konjaciņu izraut, nekā...
Nu neko. Kad jau jāiet, tad jāiet.
Pirms ielaist pie tiesnešiem, man īsi pastāsta, kas man viņiem ir jāpastāsta un kā sevi vajag prezentēt un ka viņi meklē drosmīgus, pārliecinātus cilvēkus, nu viss tas, blā blā stafs.
Tad nu eju iekšā.
Telpa pavisam savādāka, nekā redzama ekrānos. Pirmkārt tajā nav logu, lai arī TV izskatās, ka tiesneši sēž pie loga. Tā viņiem tur tāda kustīga bilde aiz muguras. Telpa ir samērā tumša, lai arī TV izskatās visai gaiša.
Parunājāmies jau atkal par to pašu manu tērpu un lomu spēlēm. Tikām līdz dziedāšanai.
Es biju izvēlējusies dziedāt Marijas Magdalēnas dziesmu no Jēzus Superstāra mūzikla. Un tā, kā manī vēl joprojām mājoja pārliecība, ka varu izpausties ar visu dziesmu, tad es tā mierīgi iesāku un .... netiku pat līdz piedziedājumam, jo Garijs mani apturēja.
Tajā telpā bija visai dīvaina akustika. Es lāga nedzirdēju, ko es dziedu.
Tad Garijs man paprasīja, vai es varu kaut ko nodziedāt elfiski.
Lūk, te es pieļāvu savu kļūdu. Tā, kā es nezinu nevienu dziesmu elvenā, mana izvēle krita uz Warctrafta Sylvanas dziesmu. Bet... diemžēl, man viņā ir problēmas ar intonāciju un nav jau arī tā, ka to dziesmu dzied plaši ar vērienu, jo nu... elfi vispār tā nedziedz. Katrā ziņā, ja es domāju, ka es daudz maz trāpīju uz toni Magdalēnas dziesmā, tad te es visticamāk aizbraucu auzās, pat ja atmet to faktu, ka tā dziesma pati par sevi arī pareizi izpildīta skan vietām visai disonējoši.
Tā īsti viņi man nepateica, ka man vajadzētu kaut ko vēl mācīties, vai kas īsti par vainu, ja atskaita to, ka viņiem mana balss liekas tikai jauka, kamēr viņi meklē iespaidīgu balsi. Oh well...
Sāka man stūķēt virsū krapu par tēmu, ka man obligāti jāturpina darīt tas, ko es daru, un ka es esmu tik lieliska šajā vietā. Ar to laikam bija domātas lomu spēles, frīka tēlošana un WoWa spēlēšana. :D
Bārlovs man kaut ko ļečīja par dziedāšanu un sāka dungot Bītlu Help dziesmiņu. Es, protams, zinu šo dziesmu un pievienojos viņam. Mēs tik jauki nodziedājām pantu un pat vairāk un beigās viņš man pateica: Nē.
lol
Bārlova nē, mani nepārsteidza. Šāronas gan... Jo patiesībā jau Velša kungam bija taisnība. Mans auditions bija izklaidējošs un pat ja es nedziedāju, kā eņģelis no debesīm nokāpis tīri un kristāldzidri, tad viņiem vismaz nebija borings.
Nu neko, arī Šārona man pateica nē un tad, es nedaudz apmulsu, jo Garijs vēl teica kaut ko, ka man vajadzētu AC/DC "Highway to Hell" dziedāt. Es gan nesapratu kādā sakarā, bet teicu, ka varu viņiem Bon Jovi piedāvāt. "Blaze of Glory". Viņš teica, ka tas arī derot, un paldies, cya.
Tā es beigās biju tik apjukusi par šo nobeigumu, jo kaut kādā brīdī man likās, ka viņi grib, lai es dziedu vēl, a tad tomēr izrādās, ka mani met jau ārā. Tā, no sava apjukuma, pat nepaspēju sabēdāties, ka viņi mani atšuvuši.
Atgriezos telpā, kur Liene kopā ar Dermotu(Xfaktora vadītāju) bija skatījušies manu uzstāšanos un tad nu tie jautājumi: kas tad notika, blā blā...
Tikām vaļā no Dermota un tad man bija tāda drusku, kā no laivas izmesta sajūta.
Liene arī izskatījās nervoza un satraukta, jo viņai par smagu bija licies Dermota flirts un kameras braukšana sejā un, lai gan viņa izskatījās vairāk satriekta par mani.
Pēc mana auditiona uzreiz bija jāiet uz POD'u. Nu, lai runātos par savām emocijām un tā.
Šī daļa jau mani uzjautrināja. Te bija ļoti interesanti vērot, kā organizētāji uzmanīgi mēģina tevi taustīt, vai gadījumā neesi uz nervu sabrukuma robežas un negrasies sev nodarīt ko nelāgu. Vienā brīdī gribēju tīšām teikt, ka iešu tūlīt slīcināties Temzā. Psihologi viņi sūdīgi. Bet, nu labi... saprotams, viņiem tāds darbs.
Jautāja, vai man tiesnešu spriedums liekas taisnīgs... nu, es godīgi sakot nezināju, ko atbildēt. Jo, nu... manas patiesās domas diez vai ir svarīgas un tās tāpat viņi izmantot nevarēs. Tad nu atlika kaut kāda pieklājīga tufta. Lai gan, man liekas, ka es vienā brīdī teicu, ka nav taisnīgs.
Ir visai muļķīgi, ka tad kad tu esi feilojis, no tevis vēl prasa filmēt materiālus, kas it kā notiek pirms auditiona. Manā gadījumā tieši tā sanāca. Jo es pirms auditiona nebiju paspējusi izrunāties ar Extra faktora vadītājiem.
Patiesībā, mūsu intervijas bija visai aizraujošas un kaut kā tas zaudējuma fakts palika otrā plānā. Mēs riktīgi iehavojām funi, jo tie Extra Faktora vadītāji arī ir atraktīvi jaunieši un godīgi sakot, es ļoti gribētu strādāt tādu darbu, kā viņiem.
Vienīgi, es nez kā ar šo novēloto interviju daļu tiek galā cilvēki, kuri pēc tiesnešu atteikuma raud un ļoti pārdzīvo. Varbūt, ka viņus nemoka. Es nezinu.
Godīgi sakot, mani pašu pārsteidza tas, cik es ļoti mierīgi to uztvēru un nekāda apokalipse nav iestājusies.
Tā dīvaini, patiesībā. Jo, teiksim tā, ka tai laikā, kad man bija jāgaida atbilde, vai es vispār tikšu līdz judge auditionam, es biju daudz vairāk satraukta un uzvilkta un mani viss kaitināja un veda laukā no pacietības.
Šobrīd ir iestājies miers.
Ko tālāk?
Es nezinu... es droši vien gribu mainīt darbu, jo apnicis klīnerot. Tas ir visai neciešami.
Ko tālāk ar dziedāšanu? Arī nezinu. Domāju painteresēties, kā notiek lomu dabūšanas mūziklos.
Tāpat, es domāju, ka pēc gada varētu piestaigāt uz BgT. Pie Saimona. Tur tas līdz tiesnešiem tikšanas process ir daudz īsāks un vienkāršāks.
Vēl var gadīties, ka mani uzaicina uz kādu citu ITV šovu, jo esmu pamanīta šajās atlasēs. Bet, nu tam gan es maz ticu.
Tāpat, kā pasaule nekādās rokās nedodās un tu vari izstiepties un kaut no ādas izlīst savu lielo sapņu dēļ.
Kas ir tas veiksmes faktors, kurš nosaka, kam paveiksies un kam nē... velns viņu zina.
(bez virsraksta)
from: darkjedi
date: Jun. 25th, 2013 - 08:51 pm
saite
Atpukstēt | Parent | Thread
(bez virsraksta)
from: galadriela
date: Jun. 25th, 2013 - 09:15 pm
saite
Man vēl BgT dienas kārtībā un tā...
;)
Atpukstēt | Parent