Xfactor. The beginning.
« previous entry | next entry »
Apr. 7th, 2013 | 10:37 am
Vakar bija mans pirmais Xfactora auditions.
Lai arī saņēmu savu pirmo yes un tajā brīdī mani pārņēma sajūtas, ka esmu teju laimīgākais cilvēks pasaulē, pat no priekiem apraudājos un sahugoju judg'us (šeit, Londonā, visiem (šovbiznesa vidē) patīk hugoties), šobrīd manas emocijas ir aprimušas un sajūsmu ir nomainījušas bažas par tālākajiem auditioniem.
Kā viss sākās?
Cēlos aptuveni 4.15 un devos uz pasākuma norises vietu.
Kad nonācu galā, mani priekšā sagaidīja no režģiem izveidots ejamais ceļš, nu kā lidostās, kur jāmet līkumi, līdz tiec līdz muitai un tā... Es biju nonākusi galā pēc 7.00 un man priekšā jau bija daudz cilvēku. Tā, ka tā režģa ejā, es paliku kaut kur pa vidu.
Lēca saule, sala kājasm, jo neiedomājos, ka vajadzēja divas zeķes uzvilkt, bet varēja būt sliktāk. Varēja snigt un līt, par to paldies Dievam, ka bija daudz maz skaidrs un saulains, pat ja saulīte bija ar zobiņiem.
Likās jau, ka šī būs viena, ellišķīga gara nīkšana, bet tad atkal... neviens jau neteica, ka tas būs viegli. Bruņojos ar pacietību, un aiz gara laika sāku runāties ar meitenēm, kas stāvēja rindā aiz manis. Viņas kopā ar mammu bija ieradušās no Eseksas.
Tad, kaut kādā brīdī viena no šīm meitenēm kaut ko sabazarēja ar vienu no organizētājiem un tas puisis mūs nekaunīgi aizveda uz rindas sākumu un voila es pēkšņi, kopā ar savām jaundraudzenēm, attapos pašā priekšā un pirmajās rindās. Blakus cilvēkiem, kas bija kampojuši visu nakti. Tā bija pārākā nekaunība, taču taisnības cīnītāja gars, manī tomēr klusēja.
Tā organizatora lūgums bija tikai, lai mēs pie skatuves būtu aktīvas un radītu laimīgā pūļa efektu.
Patiesībā, nemaz īpaši nevajadzēja piepūlēties, ar aizrautības feikošanu, jo tas, kas tur notika, patiešām bija interesanti. Daudz interesantāk, nekā, kad gaidīju savu kārtu "Okartes" auditionā. Tas, kā viņi filmē, un visu organizē. Tas ir pavisam cits līmenis. Bet, kurš gan par to šaubījās.
Interesantākais kuriozs: mēs aptuveni 45 minūtes gaidījām, kamēr helikopterkamerai uzlādēsies baterija. Helikopterkamera ir tāda kamera, kurai ir klāt vertoļota spārniņš un viņa tiek palaista gaisā un no gaisa filmē pūli.
Tad, mēs sagaidījām, kamēr tā kamera uzlādējas un mums vajadzēja aptuveni četras minūtes priecāties un lēkāt, kamēr tā kamera lidoja pāri galvām un filmēja. Helikopteris beigās "veiksmīgi" piezemējās tieši Temzas vidū un nogrima. Es nezinu vai ar viņu nebūtībā aizgāja arī safilmētais, taču organizētājs paziņoja, ka kopteris ir noslīcis, kas pūlī un organizētājos (kas man liek domāt, ka viņi īpaši nesatraucas par tādas dārgas tehnikas zaudēšanu, tiem mumrmuļiem nauda pilna pakaļa) izsauca neviltotu sajūsmu un mēs beidzot varējām doties uz auditionu.
Noklausīšanās notika lielā zālē "ExCel" London. Es nez, kas viņiem tas "ExCel" ir. Vai nu kaut kāda konferenču vieta, vai izstāžu zāle, nu vienalga. Katrā ziņā, tur bija daudz krēslu, kur sasēdināja, kamēr gaidi auditionu. Bet, tā kā, es pārsteidzoši biju nokļuvusi rindas sākumgalā, es uz tā krēsla necik daudz nepasēdēju. Drusku padzēru tēju un viss. Jau bija jāceļas un jāiet.
Noklausīšanās notika tādās, mazās būdiņās, kas tajā zālē bija aptuveni 20 gab. Katrā no tām, sēdēja divi tiesneši, kuri ar dalībnieku aprunājas un paklausās, kā viņš dzied. Mani tiesneši bija vīrietis un sieviete. Es viņiem ļoti patiku un viņi izteica neviltotu apbrīnu, kad atklāju, ka uz UKeju esmu pārcēlusies, lai piedalītos "Xfaktorā". Izdalīja man zelta biļeti, kas bija kā zīme, ka varu startēt tālāk.
Tad vēl priekšā bija pēdējā rinda. To izstāvot, es reģistrējos nākamajam auditionam.
Tagad manā rīcībā ir jau kaut kāds līgums, kurā ir daudz, daudz teksta, un man liekas, ka tur mazā drukā kaut kur pa vidu rakstīts, ka no parakstīšanas brīža mana dvēsele pieder Saimonam Kouvelam. Neesmu vēl parakstījusi to līgumu.
Nākamā daļa ir pirmdien, septiņos no rīta. Tajā man esot jādzied tā pati dziesma, kuru dziedāju pirmjā atlasē. No vienas puses, tas atvieglo izvēles mokas, no otras puses... pēdējās minūtēs izvēlētā, jo es līdz pēdējam brīdim nevarēju saprast, ko, lai dzied, "You Raise Me Up" nav tā dziesma, ar kuru es esmu gatava startēt tālāk. Tā īsti līdz galam nav mana dziesma.
Tas arī īsumā viss par pirmo auditionu.
Rīt priekšā grūtāka diena. Iešu gatavoties.
Lūdzu, lūdzu! Turiet par mani īkšķus, sūtiet savas labās domas un noskaitiet lūgšanas.
Paldies!
Lai arī saņēmu savu pirmo yes un tajā brīdī mani pārņēma sajūtas, ka esmu teju laimīgākais cilvēks pasaulē, pat no priekiem apraudājos un sahugoju judg'us (šeit, Londonā, visiem (šovbiznesa vidē) patīk hugoties), šobrīd manas emocijas ir aprimušas un sajūsmu ir nomainījušas bažas par tālākajiem auditioniem.
Kā viss sākās?
Cēlos aptuveni 4.15 un devos uz pasākuma norises vietu.
Kad nonācu galā, mani priekšā sagaidīja no režģiem izveidots ejamais ceļš, nu kā lidostās, kur jāmet līkumi, līdz tiec līdz muitai un tā... Es biju nonākusi galā pēc 7.00 un man priekšā jau bija daudz cilvēku. Tā, ka tā režģa ejā, es paliku kaut kur pa vidu.
Lēca saule, sala kājasm, jo neiedomājos, ka vajadzēja divas zeķes uzvilkt, bet varēja būt sliktāk. Varēja snigt un līt, par to paldies Dievam, ka bija daudz maz skaidrs un saulains, pat ja saulīte bija ar zobiņiem.
Likās jau, ka šī būs viena, ellišķīga gara nīkšana, bet tad atkal... neviens jau neteica, ka tas būs viegli. Bruņojos ar pacietību, un aiz gara laika sāku runāties ar meitenēm, kas stāvēja rindā aiz manis. Viņas kopā ar mammu bija ieradušās no Eseksas.
Tad, kaut kādā brīdī viena no šīm meitenēm kaut ko sabazarēja ar vienu no organizētājiem un tas puisis mūs nekaunīgi aizveda uz rindas sākumu un voila es pēkšņi, kopā ar savām jaundraudzenēm, attapos pašā priekšā un pirmajās rindās. Blakus cilvēkiem, kas bija kampojuši visu nakti. Tā bija pārākā nekaunība, taču taisnības cīnītāja gars, manī tomēr klusēja.
Tā organizatora lūgums bija tikai, lai mēs pie skatuves būtu aktīvas un radītu laimīgā pūļa efektu.
Patiesībā, nemaz īpaši nevajadzēja piepūlēties, ar aizrautības feikošanu, jo tas, kas tur notika, patiešām bija interesanti. Daudz interesantāk, nekā, kad gaidīju savu kārtu "Okartes" auditionā. Tas, kā viņi filmē, un visu organizē. Tas ir pavisam cits līmenis. Bet, kurš gan par to šaubījās.
Interesantākais kuriozs: mēs aptuveni 45 minūtes gaidījām, kamēr helikopterkamerai uzlādēsies baterija. Helikopterkamera ir tāda kamera, kurai ir klāt vertoļota spārniņš un viņa tiek palaista gaisā un no gaisa filmē pūli.
Tad, mēs sagaidījām, kamēr tā kamera uzlādējas un mums vajadzēja aptuveni četras minūtes priecāties un lēkāt, kamēr tā kamera lidoja pāri galvām un filmēja. Helikopteris beigās "veiksmīgi" piezemējās tieši Temzas vidū un nogrima. Es nezinu vai ar viņu nebūtībā aizgāja arī safilmētais, taču organizētājs paziņoja, ka kopteris ir noslīcis, kas pūlī un organizētājos (kas man liek domāt, ka viņi īpaši nesatraucas par tādas dārgas tehnikas zaudēšanu, tiem mumrmuļiem nauda pilna pakaļa) izsauca neviltotu sajūsmu un mēs beidzot varējām doties uz auditionu.
Noklausīšanās notika lielā zālē "ExCel" London. Es nez, kas viņiem tas "ExCel" ir. Vai nu kaut kāda konferenču vieta, vai izstāžu zāle, nu vienalga. Katrā ziņā, tur bija daudz krēslu, kur sasēdināja, kamēr gaidi auditionu. Bet, tā kā, es pārsteidzoši biju nokļuvusi rindas sākumgalā, es uz tā krēsla necik daudz nepasēdēju. Drusku padzēru tēju un viss. Jau bija jāceļas un jāiet.
Noklausīšanās notika tādās, mazās būdiņās, kas tajā zālē bija aptuveni 20 gab. Katrā no tām, sēdēja divi tiesneši, kuri ar dalībnieku aprunājas un paklausās, kā viņš dzied. Mani tiesneši bija vīrietis un sieviete. Es viņiem ļoti patiku un viņi izteica neviltotu apbrīnu, kad atklāju, ka uz UKeju esmu pārcēlusies, lai piedalītos "Xfaktorā". Izdalīja man zelta biļeti, kas bija kā zīme, ka varu startēt tālāk.
Tad vēl priekšā bija pēdējā rinda. To izstāvot, es reģistrējos nākamajam auditionam.
Tagad manā rīcībā ir jau kaut kāds līgums, kurā ir daudz, daudz teksta, un man liekas, ka tur mazā drukā kaut kur pa vidu rakstīts, ka no parakstīšanas brīža mana dvēsele pieder Saimonam Kouvelam. Neesmu vēl parakstījusi to līgumu.
Nākamā daļa ir pirmdien, septiņos no rīta. Tajā man esot jādzied tā pati dziesma, kuru dziedāju pirmjā atlasē. No vienas puses, tas atvieglo izvēles mokas, no otras puses... pēdējās minūtēs izvēlētā, jo es līdz pēdējam brīdim nevarēju saprast, ko, lai dzied, "You Raise Me Up" nav tā dziesma, ar kuru es esmu gatava startēt tālāk. Tā īsti līdz galam nav mana dziesma.
Tas arī īsumā viss par pirmo auditionu.
Rīt priekšā grūtāka diena. Iešu gatavoties.
Lūdzu, lūdzu! Turiet par mani īkšķus, sūtiet savas labās domas un noskaitiet lūgšanas.
Paldies!
(bez virsraksta)
from: putnelis
date: Apr. 7th, 2013 - 04:37 pm
saite
Atpukstēt