Apturi manu brūkošo torni...

« previous entry | next entry »
Nov. 3rd, 2012 | 09:53 pm

Katru izaicinājumu dzīvē varētu pielīdzināt kalnam, kurā tev jāuzrāpjas.
Reizēm ieraugot šo kalnu savā priekšā, sāc tajā skriet augšā un tikai pusceļā attopies, ka esi sācis rāpties nepareizajā pusē. Tā ir tik stāva, ka nav iespējams uzkāpt. Un rau, no tās puses ceļš aizvijas daudz lēzenāk. Varbūt tas ir garāks, bet vieglāk pieveicams.
Ko darīt?

Kāpt lejā.
Tikai dažkārt nokāpjot atpakaļ, vairs negribas meklēt lēzeno ceļu. Gribas atmest ar roku. Ak, lai nu paliek! Dies' ar visu!
Sameklēt sevī motivāciju turpināt nemaz nav tik viegli.
Izvēlēties vieglāko ceļu? Doties atpakaļ uz iemīto taciņu? Jo tā taču bija tik pierasti un ērti.
Lai iet ellē visi izaicinājumu kalni.

Nē, visticamāk es sev nekad nepiedotu.
Es meklēšu lēzenāko ceļu. Raudzīšos uz virsotni un sakožot zobus turpināšu sev iegalvot, ka tā ir mana virsotne.
Un kurš cits gan tajā uzrāpsies, ja ne es.

I'm so cold
Inside
Maybe just one more try...

saite | iepukstēt | Add to Memories

Comments {12}

Nui

(bez virsraksta)

from: [info]nui
date: Nov. 5th, 2012 - 08:46 pm
saite

Turies! Mājās atgriezties var vienmēr un šeit Tevi vienmēr gaidīs ar vai bez kokteiļu pienesēju anturāžas. Galvenais censties tik ilgi, lai būtu pārliecība, ka viss ir izmēģināts (lai maksimizētu iespējas uzrāpties un nodrošinātos pret pašpārmetumiem, ja virsotne neatradīsies).

Tu esi jau veikusi iespaidīgu ceļu un nevajaga to novērtēt par zemu!

(Ļoti labi, ka dzīvo slitumā, ilgstošā slimošana bojā balssaites.)

Hug!

Atpukstēt