Unattainable dreams are the best kind - Come... cover me with you...

Atīša ieteikums par izvairīšanos no caurvēja nepalīdzēja.
Kā šeit ir iespējams izvairīties no caurvēja, ja visa Londona (man liekas, visa Anglija) ir viens, liels caurvējš?
Tā nu sēžu zem divām segām, satuntulējusies, aukstā istabā.
Nē, es nevaru atļauties sildīt savu dzīvesvietu.
Nav naudas.

Šodien samaksāju savu nenormāli dārgo īri jau kuro? Erm, ceturto reizi. Tātad sanāk, ka es te atrodos jau trīs mēnešus. Daudz? Vai maz? Nez...
Šobrīd vēl joprojām strādāju viesnīcā. Tomēr jau citā, jo no iepriekšējās mani izmeta par mutes palaišanu. Patiesībā, es nedomāju, ka mani kādreiz varētu izmest no darba par lekšanos. Piedevām par lekšanos angļu valodā. Tas droši vien norakstāms uz vecumu.
Bet nu jā. Lai arī "Melia White Housā" nebija arābu, tur bija citas problēmas. Pirmā un lielākā no tām: nenormāli izdzen. Es pirmo reizi mūžā sajutos, kā vergs. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprināja atgadījums pie došanās prom pēc kārtējās darba dienas, kad mums pārbaudīja somas. Man tas likās šausmīgi pazemojoši. Mana darba vieta man neuzticas. Kādēļ, lai es uzticētos viņiem?
Nē, nu pa lielam jau es saprotu... tur savākušies visādi cilvēki no visām pasaules malām un katrs ar saviem tikumiem un netikumiem. But still...

Tagad strādāju viesnīcā, kas atrodas Čelsijas futbola kluba teritorijā. Te ir pavisam citādāka aina. Pirmkārt, jau tas, ka kolektīvs ir mazāks un saliedēts. Meitenes neņem sikijus, kad vienkārši negrib nākt uz darbu, menedžeres un supervaizores ir laipnas, jo saprot, ka darbs ir smags. Man tur patīk. Nav nenormāli daudz darba, kad saproti, ka bez haltūrēšanas to nav fiziski iespējams izdarīt, ir divas brīvdienas nedēļā. Nu, kā pie normāliem cilvēkiem.
Vienīgi, ka darba vieta atrodas daudz tālāk no manas dzīvesvietas un nākas braukt ar metro. Nē, nu labi. Tur ir iespējams braukāt ar autobusu, bet tas paņem gandrīz divas stundas ceļā. Un tas sanāk 4 stundas no diennakts ir veistotas. Nē, nu laikam jau vajadzēs naudas taupīšanas nolūkos nākammēnes pārcelties uz autobusa izmantošanu. Nu jā, es varētu lasīt grāmatas pa ceļam. Nu ja. Es varētu.

Visai bieži uznāk vēlme sev nopirkt kaut ko garšīgu. Tad aizeju uz veikalu un no tā nenormālā piedāvājuma tā apmulstu, ka beigās nenopērku neko. Nē, nu arī labi.
Pēdējā pilnmēness laikā biju noķērusi tādu nevāju depresiju. Šausmīgas ilgas pēc kaķa un Ulda. Pēc Latvijas nē.

Izklaižu nav.
Draugu nav.
Vispār ir tikai darbs, pāris stundas netā pēc darba, tad miegs un atkal darbs.
Lai sevi izklaidētu, metro sāku skaitīt, kādas cilvēkiem ir acu krāsas. Manis apjūsmotās tumši brūnās acis te ir biezā slānī. Bet nu nav jau nekāds brīnums. Visi tie aziāti un citi krāsainie.
Ar savām zaļajām acīm jūtos labi.
Tas gan man atgādina par kontaktlēcu steidzamu nepieciešamību, kas ir vēl viena sāpe pakaļā.

Bet, nu aj.
Sāpes pakaļā te ir daudz un dažādas.
But thet again... nav jau tā, ka es nezināju uz ko parakstos.

Uldis teica, ka man esot mainījusies angļu valodas izruna.
He he... don't think so... man vienkārši ir iesnas un ciet kakls.
:D