|
23. Maijs 2009|18:06 |
Vienmēr ir kaut kā vispatīkamāk atgriezties pie Mono. četriem emocionāli spēcīgākajiem japāņiem, ko esmu dzirdējis.
varbūt arī tāpēc, ka ar viņiem pirms, nu, jau ilgā laika, ir iestājusies mana postroka ēra. bet viņos ir kaut kas tāds neaptverams. izpildījums un uzbūve ir bezgala vienkārša: garš kāpinājums, ļoti spēcīga kulminācija, kāds mierīgāks brīdis, kāpinājums un beigu kulminācija, kas izvēršas gara un spēcīga.
varētu visu dienu sēdēt savā krēslā un skatīties āra pa logu kā vējš tur plosās. izskatās, ka velk uz ko vētrveidīgu.
izdomāju, ka jāieliek arī divi linki, ja kādam ir vēlme paklausīties.
Mono - Lost Snow
un
Mono - Halo
kaut kā tā. lab, jāmēģina saņemties gleznot. 1dien skate. |
|