| |
[2. Feb 2010|20:52] |
|
“Es no saviem rāmjiem, ziniet, nekad neizeju! Tie tur stūrī ir mani bērni. Un viņi, kamēr viņi būs mani bērni, no rāmjiem neizies! Ja vajadzēs, lūdzu, katram būs savs mazs rāmītis. Mums ir, mēs uzcelsim. Dēlam uzcelsim, meitai. Mēs varam atļauties. Viens no viņiem var palikt mūsu rāmī. Kad mēs aiziesim.” |
|
|