Lai gaismas nenodziest.

Otrā diena nakšñojot darbā. Daudz darba. Jāizdara viss.
Ir daudz veidi, kā būt produktīvam un cīnīties ar prokrastināciju. Svarīgakais ir tos apzināties un atrast veidu, kā cīnīties un uzvarēt. Mans- izslēgt no vienādojuma ilgo vākšanos uz darbu. Šaušalīgi, bet mans, čigāna-klejotāja gēna gavilē.

Bārs Vecrīgā bija svarīgākais mācītājs, pasniedzējs. Pamodies, nokāpi pa kāpnēm un esi darbā. Laika ergonomika.

Tikko biju mājās- iepisu matos skaistu violetu krāsu- jo varu. Ir noslēdzies posms, kad jāizliekas. Man ir komfortabli ar maniem liegi lillā matiem. Braucot ar velosipēdu. Kad bankas gaiteņos pavadītajā bērnībā, novērojot pieaugušos, nolēmu, nekad, nestrādāt papīru bīdītāja darbu- biju precīza pareģotāja.

Nekad vairs.
Un, nekad neteikt- nekad- arī.

Pagaidām skrūvēju ciskudriļļus un pieņemu to, kā vienu, neapstrīdamu realitāti. Apzinoties, cik mainīga tā ir mūžības šķērsgriezumā.

Bijušais vīrs sacīja, ka man jāaizmirst, ka šajā valstī atradīšu darbu, kur varu kavēt.
Omīte teica, ka dzīve nav rožu dārzs.
Tiklab, kā omītei teicu, ka- “Nu, nu”, tāpat arī savam labajam itālim.

Man nav noteikts darba laiks- nāc, kad ērti, tik stundas pieraksti. Ar cilvēkiem tev nav jāstrādā ( atsauksme uz, diezgan paģirām intervijas laikā), “jāuzpilda ledusskapis” bosa vārdi- un tad tapa alus.

Ātri nopratu, ka tiek turēts pārsteidzošu cilvēku zoodārzs- citādāk nenovērtēšu sevi un tos fantastiskos vilvēkus, kuri ir mani kolēģi, kurus ir pieņēmis darbā mans priekšnieks.
Pateicība visumam par to, ka turpina būt vēlīgs un laipns.
Rakstnieki, vēsturnieki, kreatīvi un gaiši nenormālie.

Priekšnieks, kurš ieraugot manu reliģiju ar atvieglojumu nosmējās- “Paldies Dievam! Domāju, ka būsim par nenormālu priekš tevis!”
Jopcik! Un, man šķita, ka esmu visu atdevusi barterī ar kosmosiņu. 😂

Velo labošana un diagnostika ir kļuvusi par muskuļu atmiņu. Nu, nemaz, nedomāju ko daru- tikai ņemu detaļas un fiksoju. Kruta! Esmu apguvusi gan Kristiānijas velosipēdus, gan salabojusi Strida velo automātisko ātrumu pārslēdzēju, kas, starp citu, ir viens no senākajiem Sturmey Archer modeļiem, arī elektrovelo ir teju apgūti.
Mammai par nelaimi un vilšanos es, aizvien, esmu. Daru.

Vēl 28 minūtes, līdz bodega aizvērsies. Un mēnesis, kamēr amadzenes pārslēdzās, ka bodega ir dievišķa vieta, kurā var smēķēt un iesmelt sevī lētu alu, nevis stūra, piparbode, kā Ņujorkā.

Tikai, mazs tukšums, jo vissaturīgākās sarunas latviski man ir bijušas šeit. Ar nelatvieti, latviski. Vietā, kur atbraucu, lai nebūtu tukšuma, kur sajutos, kā mājās no paša sākuma.

Ko pie velna es šeit daru. Tik daudz nejaušības, ceļi, kas mani šeit ir atveduši. Varu izsekot katram lēmumam, katrai prasmei, ko esmu apguvusi, lai spētu šeit būt. Vēlos twikt- pārsteidzoši. Tomēr- paredzami. Dzīve mani sen nepārateidz.

Current Mood: calm