****************************
❊Cerību smarža.
Mamma zinot, ka ceriņu smarža ir viena no manām vājībām, aizvakar būdama Garciemā, pa ceļam nākot no jūras, saplūca speciāli priekš manis kuplu ceriņu saišķi, kurš šobrīd kaltēšanas nolūkiem ir piekarināts man virs gultas.
Sēžot un baudot eiforisko ceriņu smaržu, ieslīku savas bērnības un agrās jaunības atmiņās par Garciemā piedzīvoto un pārdzīvoto. Pret šo vietu man ir polāras jūtas, jo tur ir piedzīvots daudz kas pozitīvs un tikpat daudz negatīvs. Tieši Garciems ir vieta, kur es divreiz biju tuvu nāvei. Viena no tām reizēm bija, kad 11 gadu vecumā slīku jūrā, mēģinot glābt brāli, kurš būdams jūrā kopā ar mani un vecmammu, netīšām iekāpa nelielā bedrē un nemācēdams peldēt sāka panikot un es to redzot gāju viņu vilkt arā. Mirklī, kad sniedzu viņam roku, mums nāca virsū paliels vilnis un viņš to redzot sāka vēl trakāk panikot. Brālis paķēra mani aiz rokas un aiz panikas sāka ar nenormālu sparu ķerties ar kājām un rokām ap maniem pleciem, kaklu un galvu, lai pats varētu tikt pie gaisa, kamēr es būdama zem ūdens sāku smakt nost. Es mēģināju viņu dabūt nost no sevis, bet viņš bija tik spēcīgi iekrampējies, ka es nebiju spējīga dabūt viņu nost. Būdama pārāk ilgi zem ūdens es sāku lēnām zaudēt samaņu, līdz es to zaudēju pilnībā. Posmā starp samaņas zaudēšanu un atgūšanu, es piedzīvoju kaut ko ļoti ārpasaulīgu un loģiskajam prātam neizskaidrojamu, ka es pat uzdrīkstos teikt, ka iespējams es uz mirkli biju mirusi. Nākamais ko es atceros, kad atguvu nedaudz samaņu, bija, ka es kaut kādā neizskaidrojamā mierīgā transa stāvoklī peldēju uz muguras atpakaļ uz krastu tā it kā nekas nebūtu bijis noticis, līdz es pēkšņi sāku just vājuma sajūtu ķermenī un man atkal sāka trūkt elpas. Tad bilde pazuda. Pēc tam es atkal atguvu samaņu un ieraudzīju gados vecāku puisi, kurš nesa mani uz rokām atpakaļ uz krastu. Ā un ja kādam interesē, kas notika ar manu brāli, tad viņš ir dzīvs. Viņu izglāba mana vecmamma. Bet atmiņas par slīkšanu jūrā ir vismazākais par ko pārdzīvoju. Es pat teiktu, ka šī slīkšana bija diezgan interesanta pieredze, ņemot vērā faktu, ka jau no 3 gadu vecuma peldēšana bija mana stiprā puse un ūdenī jūtos kā nāriņa. Mani vairāk vajā un neliek mieru atmiņas par to Garciemā piedzīvoto posmu, kad agrās jaunības laikos praktizēju neveselīgu un degradējošu dzīvesveidu, regulāri slīcinot prātu alkoholā, kā rezultātā es zaudēju kontroli pār savu saprātu un rīcībām.
Garciemā neesmu bijusi nepilnus 4 gadus, jo bija bail netīšām saskrieties ar konkrētiem cilvēkiem, kuru klātbūtne man automātiski atgādinātu par manu pagātni, kuras atmiņas manī rada kauna un nožēlas sajūtas. Pagātni, kura ir pildīta ar manis pašas radītajiem notikumiem, kurus līdz pat šim brīdim es neesmu spējusi sev piedot.
Bet pēdējā laikā ir parādījusies spēcīga vēlme apciemot šo vietu. Iespējams kādu dienu saņemšos drosmi un aizbraukšu līdz turienei ar velosipēdu, pat ja tas nozīmē, ka riskēju satikt kādu personu no savas apkaunojošās un tumšās pagātnes. Apciemošu pāris nostalģiskas vietas Garciemā, kurās bērnībā tika pavadīts daudz laika ar brālēniem un vietējiem draugiem. Pēc tam pavadot visu nakti pie jūras gulēdama uz pleda, klausoties viļņu šalkoņās un vērojot zvaigznes, es pilnībā ļaušos sāpīgajām atmiņu sajūtām. Es ļaušu šiem sāpīgajiem sajūtu viļņiem ieraut sevi zemapziņas ūdens dziļumos un atradīšos tur tik ilgi, līdz šie te paši viļņi izskalos mani atpakaļ apziņas krastā.
Domās ejot cauri pagātnei un virzoties pretī nākotnei es apstājos tagadnes mirklī un ieelpojot cerību smaržu es ļauju sev noticēt, ka es esmu spējīga no sirds sev piedot! =)
S.B
Mamma zinot, ka ceriņu smarža ir viena no manām vājībām, aizvakar būdama Garciemā, pa ceļam nākot no jūras, saplūca speciāli priekš manis kuplu ceriņu saišķi, kurš šobrīd kaltēšanas nolūkiem ir piekarināts man virs gultas.
Sēžot un baudot eiforisko ceriņu smaržu, ieslīku savas bērnības un agrās jaunības atmiņās par Garciemā piedzīvoto un pārdzīvoto. Pret šo vietu man ir polāras jūtas, jo tur ir piedzīvots daudz kas pozitīvs un tikpat daudz negatīvs. Tieši Garciems ir vieta, kur es divreiz biju tuvu nāvei. Viena no tām reizēm bija, kad 11 gadu vecumā slīku jūrā, mēģinot glābt brāli, kurš būdams jūrā kopā ar mani un vecmammu, netīšām iekāpa nelielā bedrē un nemācēdams peldēt sāka panikot un es to redzot gāju viņu vilkt arā. Mirklī, kad sniedzu viņam roku, mums nāca virsū paliels vilnis un viņš to redzot sāka vēl trakāk panikot. Brālis paķēra mani aiz rokas un aiz panikas sāka ar nenormālu sparu ķerties ar kājām un rokām ap maniem pleciem, kaklu un galvu, lai pats varētu tikt pie gaisa, kamēr es būdama zem ūdens sāku smakt nost. Es mēģināju viņu dabūt nost no sevis, bet viņš bija tik spēcīgi iekrampējies, ka es nebiju spējīga dabūt viņu nost. Būdama pārāk ilgi zem ūdens es sāku lēnām zaudēt samaņu, līdz es to zaudēju pilnībā. Posmā starp samaņas zaudēšanu un atgūšanu, es piedzīvoju kaut ko ļoti ārpasaulīgu un loģiskajam prātam neizskaidrojamu, ka es pat uzdrīkstos teikt, ka iespējams es uz mirkli biju mirusi. Nākamais ko es atceros, kad atguvu nedaudz samaņu, bija, ka es kaut kādā neizskaidrojamā mierīgā transa stāvoklī peldēju uz muguras atpakaļ uz krastu tā it kā nekas nebūtu bijis noticis, līdz es pēkšņi sāku just vājuma sajūtu ķermenī un man atkal sāka trūkt elpas. Tad bilde pazuda. Pēc tam es atkal atguvu samaņu un ieraudzīju gados vecāku puisi, kurš nesa mani uz rokām atpakaļ uz krastu. Ā un ja kādam interesē, kas notika ar manu brāli, tad viņš ir dzīvs. Viņu izglāba mana vecmamma. Bet atmiņas par slīkšanu jūrā ir vismazākais par ko pārdzīvoju. Es pat teiktu, ka šī slīkšana bija diezgan interesanta pieredze, ņemot vērā faktu, ka jau no 3 gadu vecuma peldēšana bija mana stiprā puse un ūdenī jūtos kā nāriņa. Mani vairāk vajā un neliek mieru atmiņas par to Garciemā piedzīvoto posmu, kad agrās jaunības laikos praktizēju neveselīgu un degradējošu dzīvesveidu, regulāri slīcinot prātu alkoholā, kā rezultātā es zaudēju kontroli pār savu saprātu un rīcībām.
Garciemā neesmu bijusi nepilnus 4 gadus, jo bija bail netīšām saskrieties ar konkrētiem cilvēkiem, kuru klātbūtne man automātiski atgādinātu par manu pagātni, kuras atmiņas manī rada kauna un nožēlas sajūtas. Pagātni, kura ir pildīta ar manis pašas radītajiem notikumiem, kurus līdz pat šim brīdim es neesmu spējusi sev piedot.
Bet pēdējā laikā ir parādījusies spēcīga vēlme apciemot šo vietu. Iespējams kādu dienu saņemšos drosmi un aizbraukšu līdz turienei ar velosipēdu, pat ja tas nozīmē, ka riskēju satikt kādu personu no savas apkaunojošās un tumšās pagātnes. Apciemošu pāris nostalģiskas vietas Garciemā, kurās bērnībā tika pavadīts daudz laika ar brālēniem un vietējiem draugiem. Pēc tam pavadot visu nakti pie jūras gulēdama uz pleda, klausoties viļņu šalkoņās un vērojot zvaigznes, es pilnībā ļaušos sāpīgajām atmiņu sajūtām. Es ļaušu šiem sāpīgajiem sajūtu viļņiem ieraut sevi zemapziņas ūdens dziļumos un atradīšos tur tik ilgi, līdz šie te paši viļņi izskalos mani atpakaļ apziņas krastā.
Domās ejot cauri pagātnei un virzoties pretī nākotnei es apstājos tagadnes mirklī un ieelpojot cerību smaržu es ļauju sev noticēt, ka es esmu spējīga no sirds sev piedot! =)
S.B
Klausos! ♪: |
Where the Good Way Lies- Hope Unfolds |