· ***Akašas✽Ieraksti***

Priekš manis "melnā dzīves līnija" ir neapmierinātība, vilšanās, sarūgtinājumi, aplauzieni. Emocijas, kuras es izjūtu, kad ralitātē dzīve nav tāda, kā es biju iedomājies. Visu laiku es domāju, ka iemesli manām melnajām dzīves līnijām ir ārējie faktori. Nesaskaņas ar vecākiem, bailes apkaunot sevi vienaudžu priekšā, skola, darbs, pienākumi, noteiktu lomu ievērošana visdažādākajās sociālās situācijās. Rezultātā man bija pārāk maz laika, lai dzīvotu pēc saviem ieskatiem, vai arī es jutos pārāk nepieņemams, neatbilstošs un nekompetents savu vēlamo mērķu sasniegšanai. Es melno dzīves līniju redzēju kā manas nepilnības (un nepieņemamības) atspoguļotāju. Un kā šķēršļus, kas man ir jāpārvar, lai tiktu "gaišajā pusē" un spētu realizēt savu sapņus tā, kā iepriekš biju iedomājies. Bet pēdējā laikā mans priekšstats par manu melno līniju sāk mainīties, jo nu jau pāris gadus es dzīvoju bez šiem ārējiem ierobežojošiem faktoriem. Mana mentālā kondīcija un pašreizējā finansiālā situācija (atbalsts no citiem cilvēkiem) atļauj man nestrādāt. Katru dienu es varu dzīvot pēc saviem ieskatiem bez spiediena par nepieciešamību parūpēties par savu izdzīvošanu. Un strādāt pie savas izaugsmes un attīstības pēc saviem ieskatiem. Es gandrīz pilnībā esmu pārtraucis savus līdzšinējos kontaktus, lidz ar to nav vairs tā ierobežojošā un negatīvā ietekme no pārējiem cilvēkiem. Bet rezultātā es pārsvarā esmu viens pats un esmu pats sevis krtiķis. Un diezgan neiecietīgs, jo izvirzu sev visaugstākos, reizēm pat neiespējamus, kritērijus. Es pat esmu savā ziņā ticis vaļā no savulaik ierobežojošām bailēm no nāves. Līdz ar to vajadzētu sanākt, ka man ir visas iespējas sasniegt savus mēŗkus un realizēt savu potenciālu.
Bet realitātē es joprojām pārāk bieži pieķeru sevi neapmierinātībā, nedrošībā un sevis ierobežošanā. Ja agrāk es neuzdrošinājos usākt rīcību, aizbildinoties ar ierobežotu laiku un iespējām, tad tagad es nobīstos neskaitāmo iespēju un variāciju priekšā. Ja agrāk skola un darbs mani ierobežoja, tad tagad es ierobežoju sevi tieši šī iemesla, ka nestrādāju, dēļ. Jo man ir radusies pārliecība, ka mans lēmums neprioritizēt darba meklēšanu un sevis uzturēšanu ir tik nepieņemams un nosodošs, ka mani konfrontēts un sodīs katrs cilvēks. Un lai arī eksistenciālās bailes man ir mazinājušās un mani vairs tik ļoti neierobežo, man ir aktualizējušās bailes no citiem cilvēkiem. Un bailes no tā, ka es varētu zaudēt iespējas sasniegt savus mērķus un sapņus. Es esmu spiests konstatēt, ka man joprojām ir lietas, kas mani neapmierina, satrauc un biedē un kas liek man sevi ierobežot, kaut arī man ir pieejami visi optimālie apstākļi, pēc kuriem es agrāk tik ļoti kāroju.
Un tas man liek domāt, ka varbūt tā melnā dzīves līnija, kuru es agrāk uzskatīju par ārēju manas dzīves ierobežojošu faktoru, īstenībā ir manis paša veidota un man nepieciešama un neapzināti vēlama lieta. Un lai arī apzināti es vēlējos atbrīvoties no šīs melnās līnijas, neapzināti es tiecos pēc šīs melnās līnijas saglabāšanas un uzturēšanas. Jo man melnā dzīves līnija ir izskaidrojums atšķirībai starp reālo un iecerēto. Izskaidrojums manai nepinībai, traūkumiem un nespējai sasniegt savus (idealizētos) mērķus. Šī mana melnā dzīves līnija, lai arī cēlonis negatīvām emocijām, vienlaikus ir maldīga cerība par manu idealizēto sapņu iespējamību. Man šī melnā dzīves līnija ir nepieciešama mana ilūzijas par dzīvi saglabāšanai.
Es savu mērķu un sapņu, kā arī melnās dzīves līnijas dēļ esmu pieradis fokusēties uz viendimensiju koordinātu asi, kuras vērtības atspoguļo dzīves pieņemamību. Visu laiku es koncentrējos, lai tiktu uz labo pusi pie labākiem apstākļiem, vai arī centos nepieļaut un nodrošināties pret nonākšanu kreisajā – negatīvajā pusē. Bet ir bijuši momenti, kad es esmu tik izmisis vai noguris no muļļāšanās pa šo vērtību asi, ka man uz mirkli sanāk atteikties no mēŗku sasniegšanas un no raizēšanās par negatīvo dzīves aspektu lokalizēšanu un mazināšanu. Un tad es piedzīvoju t.s. “mindfulness” momentu un “izraujos” no šīs vērtību skalas.