· ***Akašas✽Ieraksti***

Manā gadījumā tā cerība par "labākiem laikiem" tur mani vientulībā. Kā tāds māneklis tā vilina un kārdina mani par labāku nākotni, manu sapņu piepildīšanos, ja vien es veltīšu savu laiku vienutlībā sevis sagatavošanai un pilnveidošanai, lai pēc tam kā tauriņš izlīstu no sava kokona, izplēstu savuas spārnus un demonstrētu visiem manas labākās kvalitātes. Bet šī kārdinošā ideja sevī slēpj lamatas, jo, lai arī tā sola sava potenciāla sasniegšanu un pieņemamības sasnieģšanu, šāda fokusēšanās uz vēlamo/ nevēlamo, pieņemamo/nepieņamo nozīmē sava pašreizējā stāvokļa atzīšanu kā nepieņemamu. Šī cerība man ir par labāku nākotni, bet vienlaicīgi tā nosaka drūmāku tagadni. Teorētiski jau viss būtu ok. Kādu laiku tu pavadi vientulībā, strādājot pie sevis un pilnveidojot sevi, vienlaicīgi izvairoties no kauna un pārdzīvojumiem, kas varētu rasties, man piedzīvojot neveikmsmes un misēkļus pieredzes un prasmju trūkuma dēļ. Bet kas notiek, ja nesanāk sasniegt tos "pieņemamības standartus". Tad tu paliec iestrēdzis pusceļā, nepilnības stāvoklī, pa pusei kāpurs, pa pusei tauriņš. Nespējot saprast, vai mans priekštats par pieņemamību ir bijis pārspīlēti augsts (un nesasniedzams) mana ideālisma dēļ, vai arī es līdz šim manas "nepareizās dzīvošanas" dēļ esmu jau sevi samaitājis, un mana nespēja sasniegt šo pieņemamību tam ir sekas. Varbūt es meklēju pareizo ceļu savas dzīves uzlabošanai, taču vienlaicīgi es visapkārt izlieku mīnas. Mēģinot uzlabot un atvieglot savu dzīvi, es to sarežģīju.