Viņš grib, lai es esmu kaktus. Bet kā gan es varu būt kaktus, ja es esmu zieds ar trauslu kātu un maigām ziedlapiņām. Tā vietā, lai apmētātu mani ar akmeņiem, es vēlos, lai mani aplej ar mīlestības ūdeni, jo tikai tā manas ziedlapiņas spēj uzplaukt visā to krāšņumā.
Pirms nedēļas piedzīvoju epilepsijas lēkmi. Tēvs man piedraudēja, ka ja es nekontrolēšu savas panikas lēkmes, tad viņš izsauks man ātros, lai gan pats ļoti labi zina, ka tieši pēdējā reize, kad nogulēju slimnīcā ir iemesls tam, kāpēc ar mani šobrīd notiek visas šīs šausmas. Nobijusies no tēva, es vairākas stundas ar pēdējiem spēkiem mēģināju noturēties, lai man nesākas panikas lēkme. Viss beidzās ar to, ka man sākās epilepsijas lēkme. Tagad es skatos uz sevi spogulī ar vēl lielāku riebumu sajūtu nekā pirms tam, jo tā nu ir sanācis, ka pēc sejas vaibstiem esmu līdzīga savam tēvam un jo vairāk viņš mani mentāli terorizē, jo vairāk es viņu ienīstu un jo vairāk es viņu ienīstu, jo lielāku riebumu es izjūtu pret sevi, kad skatos uz sevi spogulī.
S.B