*****************************
✽Ir pagājušas 731 dienas, jeb tieši 2 gadi kopš es pēdējo reizi dzēru alkoholu.
Laikos, kad bieži kritu depresijā, es regulāri meklēju mierinājumu alkoholā, bija pat mazāki periodi, kad katru otro nakti mājās nācu tik ļoti apreibusi, ka knapi jutu pamatus zem kājām. Tajos laikos dzīve sķita bezcerīga. Šķita ka dzīvei nav jēgas, jo nebija motivācijas pēc kā tiekties. Bērnībā iegūtās traumas man katru dienu sekoja līdzi un nelika mieru. Regulāras problēmas ar miegu. Zems pašnovērtējums...Kompleksi...Pašnāvnieci
Kā jau daudziem cilvēkiem arī mana bērnība nav bijusi no tām vieglākajām. No tēta puses esmu ieguvusi daudz bernības traumas. Tētim patika dzert un bieži vien dzērumā bija agresīvs. Nē..Sitis mani viņš nav.. Es runāju par verbālu un mentālu agresivitāti. Kad biju maza, viņš vienreiz alkohola reibumā dzīvoklī sāka psihot un izsita logus, virtuvē un savā istabā. Pats bija viss pamatīgi asinīs. Tā bija traka nakts. Pēc tās nakts man sākās pamatīgas problēmas ar miegu, kurām sekas vēl ir palikušas līdz pat šai dienai. Pēc kāda neilga laika atkal alkohola reibumā viņš manā acu priekšā sāka sevi brutāli žņaugt ar biezu elektrības vadu, es to redzot pārbijusies sāku panikā bļaut un raudāt, un lūdzos viņam, lai viņš pārstāj sevi šņaugt, viņš pārstāja, bet pēc tam viņš aizgāja uz virtuvi paņēma nazi un ar visu asmens daļu dziļi līdz galam iedūra sev augšstilbā un pēc tam lēnām vilka arā to no kājas, skaļi bļaujot. Un pats drausmīgākais, ka man bija tikai 11 gadi un es biju viena pati mājās, brālis bija pie drauga, mamma darbā. Zvanīju krustmātei, kas ir tēta māsa, izstāstīju kas noticis un teicu, lai ātri brauc pie mums un tiek galā ar tēti.
Bieži vajadzēja skatīties kā viņš mammu mentāli ēd nost un noved līdz asarām. Viņš mammu turēja savā pakļāvības būrītī un lika viņai atskaitīties ne tikai par katru no mājas izieto soli, bet arī par katru mājās pavadīto laiku, lai gan pats vazajās apkārt. Viņš mocīja mammu ar pazemojošiem vārdiem. Teica, ka viņa bez viņa neesot nekas, un ar savu regulāro mentālo teroraktu, panāca to, ka mamma pati tam sāka noticēt.
Cik ļoti man sāpēja, kad redzēju kā viņš mammu smacē nost ar saviem žņaudzošajiem vārdiem. Katra sāpe un pārdzīvojums ko mamma dēļ tēta izjuta, izgāja arī caur mani. Ar katru skarbo vārdu pret mammu viņš radīja manī ar vien lielāku naidu pret viņu un naidu pašai pret sevi, jo būdama viņa meita, es biju daļa no viņa. Bija periods, kad viņam aiz muguras, saukāju viņu par spermas donoru... Zinu, skan skarbi!.....Bet tajos mirkļos, kad tā teicu, es tieši tā arī jutos... Tā, it kā priekš manis viņš būtu tikai spermas donors. Kad biju pa visam maziņa, tā vietā lai pavadīdu laiku ar mani un manu brāli, tētis savu brīvo laiku pavadīja dzerstoties ar draugiem. Nesen pārskatīju ģimenes albūmu un bildēs kur ir redzams tētis, viņš ir vai nu ar glāzīti rokā, vai jau piedzēries, vai pohains. Tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām izauguši lieli, viņš sāka mūs audzināt, kritizējot mūs un uzspiežot mums savus dzīves uzskatus, kuriem mēs pretojāmies. Nav jau brīnums, ka man bija nopietnas "Daddy Issues" problēmas, ar kurām gan es pēdējos gadus esmu tikusi skaidrībā, bet ik pa mirklim atskaņas no sekām ir dzirdamas un nospiedumi ir redzami. Man sķiet, ka tētis pats iekšēji ir ļoti nelaimīgs un zinot manu vecmammu(tēta mammu) tas ir tikai saprotami. Pagāja ilgs laiks, kamēr es sapratu, ka viņš man sniedza tik daudz mīlestības cik pats ir kādreiz bērnībā saņēmis. Pēdējos gadus gan viņs ir palicis daudz mierīgāks.... mazāk dzer un būdams apreibis arī uzvedās daudz mierīgāk nekā agrāk, bet bērnības sāpe manī vēl ir palikusi.
Tā nu sanāca, ka 2011. gada februarī, iegūlos kopā ar tēti slimnīcā. Tētis pirms tam, kādus 2vus gadus smagi klepoja, līdz pienāca mirklis, kad viņš sāka klepot asinis.. aizgāja pie ārsta un uzzināja, ka ir slims ar tuberkulozi...Pēc šīs ziņas visai ģimenei un radiniekiem automātiski vajadzēja arī iet pārbaudīties. Visiem analīzes uzrādīja negatīvu, ka nav slimi ar tuberkulozi. Visiem......IZŅEMOT MANI... Nogulēju slimnīcā divarpus nedēļas. Tētis nogulēja 3 mēnešus, jo viņam bija nopietnāka stadija. Man sanāca daudz mazāk, jo man bija vieglākā stadijā.
Slimnīcā nodzīvotās dienas un apziņa, ka esmu slima ar nopietnu slimību, pamatīgi ietekmēja mani un izmainīja manu skatījumu uz dzīvi. Sapratu, ka man ir divas izvēles... Vai nu es turpinu rakt sev dziļāku bedri, vai arī es pamazām sāku līst arā no šīs bedres... Es nolēmu līst arā no bedres. Pēc iznākšanas no slimnīcas mana dzīve pamazām sāka uzlaboties. Mainījās manas vēlmes, vērtības, uzskati un dzīvesveids. Uz dzīvi sāku skatīties ar savādākām, pozitīvākām acīm un parādījās motivācija dzīvot. Sāku piekopt veselīgāku dzīvesveidu. Pievērsu lielāku uzmanību tam ko ēdu. Atmetu smēķēšanu. Pārstāju vazāties pa naktsklubiem un bāriem un ar vien retāk lietoju alkoholu, līdz pienāca diena, kad pārstāju to dzert vispār, jo apnika tā sajūta, kad alkohols pārņem manu prātu un es zaudēju kontroli pār sevi. Apnika, ka es alkohola reibumā ļāvu aiztikt un izmantot savu ķermeni puišiem, kurus skaidrā prātā es savam ķermenim nelaistu klāt. Apnika, ka es reibumā darīju lietas, pēc kurām es jutu apkaunojuma, nožēlas un vainas sajūtu un kuru atmiņas man līdz pat šai dienai, ik pa laikam neliek mieru. Ar laiku pārstāju komunicēt ar daudziem draugiem.. Apnika tās aprobežotās sarunas starp draugiem. Tās sķita tik seklas un mazvērtīgas. Sapratu, ka mani draugi nemazs nav draugi, bet tikai paziņas. Sapratu, ka neesmu autentiska, bet gan mēģinu ieplūst sabiedrībā tēlojot to, kas neesmu. Izolējos no sabiedrības un sāku pavadīt vairāk laika vientulībā ar sevi, lai varētu ieklausīties savās domās un savā patiesajā Es.. Sāku sev uzdod daudz jautājumus par neizprasto sevī, par dzīvi, par lietām, par to ko patiešam gribu no dzīves un ko negribu. Pa šo laiku esmu iekšēji ļoti mainījusies, kas ir redzams arī no ārpuses. Esmu sevī atklājusi talantus, par kuru klātbūtni agrāk nemazs nenojautu. No debresīvas, seklas un aprobežotas meitenes esmu kļuvusi par iedvesmas pilnu, radošu un brīvi domājošu būtni.
Laikos, kad bieži kritu depresijā, es regulāri meklēju mierinājumu alkoholā, bija pat mazāki periodi, kad katru otro nakti mājās nācu tik ļoti apreibusi, ka knapi jutu pamatus zem kājām. Tajos laikos dzīve sķita bezcerīga. Šķita ka dzīvei nav jēgas, jo nebija motivācijas pēc kā tiekties. Bērnībā iegūtās traumas man katru dienu sekoja līdzi un nelika mieru. Regulāras problēmas ar miegu. Zems pašnovērtējums...Kompleksi...Pašnāvnieci
Kā jau daudziem cilvēkiem arī mana bērnība nav bijusi no tām vieglākajām. No tēta puses esmu ieguvusi daudz bernības traumas. Tētim patika dzert un bieži vien dzērumā bija agresīvs. Nē..Sitis mani viņš nav.. Es runāju par verbālu un mentālu agresivitāti. Kad biju maza, viņš vienreiz alkohola reibumā dzīvoklī sāka psihot un izsita logus, virtuvē un savā istabā. Pats bija viss pamatīgi asinīs. Tā bija traka nakts. Pēc tās nakts man sākās pamatīgas problēmas ar miegu, kurām sekas vēl ir palikušas līdz pat šai dienai. Pēc kāda neilga laika atkal alkohola reibumā viņš manā acu priekšā sāka sevi brutāli žņaugt ar biezu elektrības vadu, es to redzot pārbijusies sāku panikā bļaut un raudāt, un lūdzos viņam, lai viņš pārstāj sevi šņaugt, viņš pārstāja, bet pēc tam viņš aizgāja uz virtuvi paņēma nazi un ar visu asmens daļu dziļi līdz galam iedūra sev augšstilbā un pēc tam lēnām vilka arā to no kājas, skaļi bļaujot. Un pats drausmīgākais, ka man bija tikai 11 gadi un es biju viena pati mājās, brālis bija pie drauga, mamma darbā. Zvanīju krustmātei, kas ir tēta māsa, izstāstīju kas noticis un teicu, lai ātri brauc pie mums un tiek galā ar tēti.
Bieži vajadzēja skatīties kā viņš mammu mentāli ēd nost un noved līdz asarām. Viņš mammu turēja savā pakļāvības būrītī un lika viņai atskaitīties ne tikai par katru no mājas izieto soli, bet arī par katru mājās pavadīto laiku, lai gan pats vazajās apkārt. Viņš mocīja mammu ar pazemojošiem vārdiem. Teica, ka viņa bez viņa neesot nekas, un ar savu regulāro mentālo teroraktu, panāca to, ka mamma pati tam sāka noticēt.
Cik ļoti man sāpēja, kad redzēju kā viņš mammu smacē nost ar saviem žņaudzošajiem vārdiem. Katra sāpe un pārdzīvojums ko mamma dēļ tēta izjuta, izgāja arī caur mani. Ar katru skarbo vārdu pret mammu viņš radīja manī ar vien lielāku naidu pret viņu un naidu pašai pret sevi, jo būdama viņa meita, es biju daļa no viņa. Bija periods, kad viņam aiz muguras, saukāju viņu par spermas donoru... Zinu, skan skarbi!.....Bet tajos mirkļos, kad tā teicu, es tieši tā arī jutos... Tā, it kā priekš manis viņš būtu tikai spermas donors. Kad biju pa visam maziņa, tā vietā lai pavadīdu laiku ar mani un manu brāli, tētis savu brīvo laiku pavadīja dzerstoties ar draugiem. Nesen pārskatīju ģimenes albūmu un bildēs kur ir redzams tētis, viņš ir vai nu ar glāzīti rokā, vai jau piedzēries, vai pohains. Tikai tad, kad mēs ar brāli jau bijām izauguši lieli, viņš sāka mūs audzināt, kritizējot mūs un uzspiežot mums savus dzīves uzskatus, kuriem mēs pretojāmies. Nav jau brīnums, ka man bija nopietnas "Daddy Issues" problēmas, ar kurām gan es pēdējos gadus esmu tikusi skaidrībā, bet ik pa mirklim atskaņas no sekām ir dzirdamas un nospiedumi ir redzami. Man sķiet, ka tētis pats iekšēji ir ļoti nelaimīgs un zinot manu vecmammu(tēta mammu) tas ir tikai saprotami. Pagāja ilgs laiks, kamēr es sapratu, ka viņš man sniedza tik daudz mīlestības cik pats ir kādreiz bērnībā saņēmis. Pēdējos gadus gan viņs ir palicis daudz mierīgāks.... mazāk dzer un būdams apreibis arī uzvedās daudz mierīgāk nekā agrāk, bet bērnības sāpe manī vēl ir palikusi.
Tā nu sanāca, ka 2011. gada februarī, iegūlos kopā ar tēti slimnīcā. Tētis pirms tam, kādus 2vus gadus smagi klepoja, līdz pienāca mirklis, kad viņš sāka klepot asinis.. aizgāja pie ārsta un uzzināja, ka ir slims ar tuberkulozi...Pēc šīs ziņas visai ģimenei un radiniekiem automātiski vajadzēja arī iet pārbaudīties. Visiem analīzes uzrādīja negatīvu, ka nav slimi ar tuberkulozi. Visiem......IZŅEMOT MANI... Nogulēju slimnīcā divarpus nedēļas. Tētis nogulēja 3 mēnešus, jo viņam bija nopietnāka stadija. Man sanāca daudz mazāk, jo man bija vieglākā stadijā.
Slimnīcā nodzīvotās dienas un apziņa, ka esmu slima ar nopietnu slimību, pamatīgi ietekmēja mani un izmainīja manu skatījumu uz dzīvi. Sapratu, ka man ir divas izvēles... Vai nu es turpinu rakt sev dziļāku bedri, vai arī es pamazām sāku līst arā no šīs bedres... Es nolēmu līst arā no bedres. Pēc iznākšanas no slimnīcas mana dzīve pamazām sāka uzlaboties. Mainījās manas vēlmes, vērtības, uzskati un dzīvesveids. Uz dzīvi sāku skatīties ar savādākām, pozitīvākām acīm un parādījās motivācija dzīvot. Sāku piekopt veselīgāku dzīvesveidu. Pievērsu lielāku uzmanību tam ko ēdu. Atmetu smēķēšanu. Pārstāju vazāties pa naktsklubiem un bāriem un ar vien retāk lietoju alkoholu, līdz pienāca diena, kad pārstāju to dzert vispār, jo apnika tā sajūta, kad alkohols pārņem manu prātu un es zaudēju kontroli pār sevi. Apnika, ka es alkohola reibumā ļāvu aiztikt un izmantot savu ķermeni puišiem, kurus skaidrā prātā es savam ķermenim nelaistu klāt. Apnika, ka es reibumā darīju lietas, pēc kurām es jutu apkaunojuma, nožēlas un vainas sajūtu un kuru atmiņas man līdz pat šai dienai, ik pa laikam neliek mieru. Ar laiku pārstāju komunicēt ar daudziem draugiem.. Apnika tās aprobežotās sarunas starp draugiem. Tās sķita tik seklas un mazvērtīgas. Sapratu, ka mani draugi nemazs nav draugi, bet tikai paziņas. Sapratu, ka neesmu autentiska, bet gan mēģinu ieplūst sabiedrībā tēlojot to, kas neesmu. Izolējos no sabiedrības un sāku pavadīt vairāk laika vientulībā ar sevi, lai varētu ieklausīties savās domās un savā patiesajā Es.. Sāku sev uzdod daudz jautājumus par neizprasto sevī, par dzīvi, par lietām, par to ko patiešam gribu no dzīves un ko negribu. Pa šo laiku esmu iekšēji ļoti mainījusies, kas ir redzams arī no ārpuses. Esmu sevī atklājusi talantus, par kuru klātbūtni agrāk nemazs nenojautu. No debresīvas, seklas un aprobežotas meitenes esmu kļuvusi par iedvesmas pilnu, radošu un brīvi domājošu būtni.
http://klab.lv/~gaia/8640.html
S.B
Klausos! ♪: |
Evanescence-Everybody's Fool/Warpaint-Shadows(The Neon Li |