| |
[10. Jun 2006|18:09] |
Es piedzīvoju uzbrukumu, lai gan tā bija tikai dabiska pašaizsardzības reakcija.
Līdu caur krūmiem uz sabiedriskā transporta pieturu un nejauši ieraudzīju divus mazus kovārņus. Tie sēdēja uz zara, cieši piespiedušies viens otram, un sāka kaut ko čiepstēt, kad pielīdu tuvāk tos apskatīt. Īstenībā jau nesapratu, ka tie ir mazuļi, man vienkārši šķita dīvaini, ka tie nemūk prom. Un tad uzradās laikam jau viņu vecāki. No sākuma tie vienkārši ķērca uz mani nelabā balsī un tad sākās uzbrukums. Viņi laidās tieši man virsū, tik tuvu, ka jutu to spārnu vēzienu radītās gaisa plūsmas sev sejā. Tas šķita nereāli, kā no kaut kur redzētiem filmu kadriem, kur putns ar savu "ļauno" aci paskatījies uz aktieri, metas tam virsū, aktieris ķer roku pie sirds, atpleš muti, izbola acis, krīt gar zemi un putns metas tam virsū un izknābā acis. Nu kaut kā tā, tā nedabiski agresīvi. Es nekritu gar zemi, bet muti gan atplētu, jo biju pamatīgi pārsteigta. Tad beidzot pieleca, ka ātrāk jādodas prom no šīs vietas. Bet tie putni vēl vismaz kādus 50 metrus man sekoja, draudīgi šurpu turpu tuvu lidodami, ar spārniem gandrīz skardami manus matus un ķērkdami.
|
|
Man putni nekad nav patikuši, bet tagad jau pāris dienas pa tiem vien domāju. Varbūt tādēļ, ka tie ir visapkārt un negribas, lai tie mani saknābātu, bet varbūt tikai tādēļ ka cenšos noskatīties Peter Greenaway’a The Falls, bet nekādi neizdodas ar vienu piegājienu, tā tik pa druskai, pa pāris stāstiem. |
|
|
