| |
[21. Maijs 2006|18:18] |
| [ | Mūzika |
| | Omni Trio - Byte Size Life | ] |
Šonakt trijos naktī klausījos lakstīgalas dziedāšanu, sēdēdama kapos uz soliņa. Sēdēju uz maza, jauka, balta soliņa, atvilku elpu un skatījos kā šur tur dega svecītes, ko kāds pa dienu bija atnesis un uzlicis uz kapu kopiņām. Bet kapos es nokļuvu pilnīgi nejauši, tā man šķita labākā vieta, kur aizbēgt un paslēpties no apdzērušamies necilvēka treniņbiksēs, kas visu ielu streipuļodams skrēja man pakaļ, pārmaiņus saucot gan ģevuška, gan meitene. Ejot ļoti ātrā solī, ik pa brīdim pārejot ielas otrajā pusē un skrienot pāri ielām pie sarkanās gaismas, lai tikai no viņa tiktu vaļa, biju pamatīgi aizelsusies un nomocījusies no visiem šiem atkratīšanās mēģinājumiem. Un tad es aizmuku uz kapiem, un, kāds atvieglojums, tas necilvēks palika atstutējis pret stabu pie dzelzceļa pārejas. Nedaudz nomierinājos, pabaudīju mieru un devos cauri kapiem. Kad atklājās, ka lai tiktu uz ielas, kur man vajadzēja, ir jāiet vēl viens līkums cauri kapiem un tad apkārt tiem, nolēmu, ka taisnākais ceļš būs pāri sētai. Rāpjoties pāri kapu sētai, iedomājos nejauši sastapto māsu Midžīliju kādā no Rīgas parkiem un to kā viņa, redzot šādu nepieklājīgu uzvedību, vicinātu man gar degunu savu Mormoņu grāmatu un prasītu, lai es noteikti apsolu, ka lūgšos, lai izpirktu savus grēkus uz rastu atbildes uz saviem jautājumiem. Ak, skaistā māsa Midžīlija tikai runātu un runātu , un es, skatīdamas viņas sejā, domātu ka viņa ir tik skaista - ar gaišiem matiem, nedaudz iedegušu sejas ādu un baltiem zobiem. Un kādā jēgā viņa ir atbraukusi uz šejieni, lai vazātos pa parkiem, uzdotu svešiniekiem jautājumus par dzīves jēgu un eksistences būtību latviešu valodā ar ļoti anglisku akcentu.
Un mans darba vadītājs tagad gandrīz ik dienu atgādina man, lai es vēl nemirstu, jo viņam šķiet, ka es knapi elpoju un runāju. Es jau mēģināju ieskaidrot, ka tas tikai angīnas dēļ, bet viņš tik smej un saka, ka man vajag vairāk smaidīt un jautrāk, jautrāk!
Es savukārt domāju, ka mājinieki nesaprastu, kāpēc teoriju par magnētisko lauku rakstu ar smaidu uz lūpām, bet laikam jau tā ar vajag, lai neviens neko nesaprastu, tad varbūt visiem būtu jautrāk, jautrāk!
Varbūt tad mazliet mazinātos bailes no treņinbikšaiņiem lopcilvēkiem, neizdošanās, nepaspēšanas un izgāšanās. |
|
|
