| |
[30. Apr 2006|01:58] |
Dažreiz gribas tik daudz ko aizmirst. Pavisam aizmirst, izmest no savas atmiņas, lai nekas nekad nespētu atgādināt par pagātnes notikumiem. It kā jau šķiet, ka atmiņas par dažādiem notikumiem, laikam ejot, zaudē savu emocionālo nokrāsu, taču tās nekur nepzūd. Tās aizvien ir tavā galviņā un pie mazākās izdevības par sevi atgādina, un no jauna uzjundī emocijas, kaut kādā ziņā pat sākāpinātākas un specīgākas, kā tās sen atpakaļ. Un tur pat nepalīdz doma, ka atmiņas ir dotas, lai nepieļautu pagātnes kļūdas. Prom visu aizmest mēslainē, lai pūst, nevis ar bažām gaidīt to brīdi, kad atkal kāds nejaušs, muļķīgs sīkums spēs radīt tevī galīgi tobrīd nevēlamus un bezjēdzīgus emociju uzplūdus.
It kā jau ejam un daram, smaidam visiem, esam laipni, bet iekšēji nepamet sajūta, ka īstenībā bēgam un izvairāmies. Pati jau esmu pie daudz kā vainīga, speciāli jau vecās brūces neviens neplēš un sāli nebārsta, un tieši tādēļ es gribu aizmest tik daudzko prom, lai man būtu nedaudz vieglāk un enerģija pietaupītos uz svarīgākām lietām.
Atkal man gribas nogalināt savu jūtelību. Sagriezt ar nazi mazos gabaliņos, lai tā nekad augšamneceltos, un izmest miskastē.
Delete?
Yes
Are you sure you want to delete these xxx items?
Yes |
|
|
