| |
[15. Apr 2009|10:35] |
|
Lēnām, palēnām, bet ķermenis sāk pārslēgties uz pavasara/vasaras režīmu. Mēģinu to stimulēt ar pavasara gurķīšu smaržu, redīsu salātiem, kefīru un vakara pastaigām pa saulainām Rīgas ielām. Lieldienās vārtoties pa zāli kādā Latvijas nomalē atnāca tāāads miers, ka šonedēļ darbā noteikti nebūs nekāda aktīvā rosība un satraucoša lēkāšana. Jau šodien dīdos krēslā un sapņoju par garo nedēļas nogali Viļņā ar vismaz pāris koncertiem, ar aizvien aktīvu sienu krāsošanu, ar vārtīšanos zālītē un alus baudīšanu saulē samiegtām acīm. Varbūt pat jānotrauc putekļu kārta no velo, jāsapumpē riepas, lai parullētu pa ielām. Un galvā arī stāv tik daudz lietu ko gribētos/vajadzētu sadarīt, bet nē, jāsapurina sevi aiz pleca un jābaksta vien tas datora ekrāns, papīru kalni un jārunājas ar cilvēkiem par lietām, kas man ar katru dienu paliek aizvien bezjēdzīgākas. Vismaz pagaidām. Līdz kārtējām brīvdienām. |
|
|
| |
[15. Apr 2009|14:14] |
|
Šodien domāju par to dīvaino parādību - salīmēšanos. Neesam jau neviens tik gluds kā spoguļvirsma vai patīkamiem izliekumiem kā zelta oliņas. Vieni vienīgi robumi, šķēlumi, izciļņi un lausku kaudzes klāj manu virsmu, un pretī man stāv viens tieši tāds pats spurains un šķembains. Un nav tā harmonija, ka katram manam ieliekumam pretī ir kāds viņa izliekums.Tadēļ jau palīgā nāk līme, šļop-šļop un visi negludumi bisk piegludināti, caurumi aizpildīti un var tā mazliet saķept kopā. Un tad nāk laiks. Palēnām no līmes izgaro visi gaistošie oraniskie savienojumi, tai paliekot aizvien plānākai un plānākai, un tad tik redzi kā ir ar tiem negludumiem. Vietās, kur robi pārāk lieli, viss ir atlipis, bet izciļni izpieduši līmes paliekas, ka tur nekas nekad nav bijis salīmējies kopā. Bet vietas kur aizvien turas kopā, tur viss sācis nedaudz deformēties, kaut kur radusies jauna iedobe no viņa šķembas, bet citur izaudzis kalns un iespiedies kādā no viņa ieliekumiem. |
|
|