| |
[15. Apr 2009|14:14] |
|
Šodien domāju par to dīvaino parādību - salīmēšanos. Neesam jau neviens tik gluds kā spoguļvirsma vai patīkamiem izliekumiem kā zelta oliņas. Vieni vienīgi robumi, šķēlumi, izciļņi un lausku kaudzes klāj manu virsmu, un pretī man stāv viens tieši tāds pats spurains un šķembains. Un nav tā harmonija, ka katram manam ieliekumam pretī ir kāds viņa izliekums.Tadēļ jau palīgā nāk līme, šļop-šļop un visi negludumi bisk piegludināti, caurumi aizpildīti un var tā mazliet saķept kopā. Un tad nāk laiks. Palēnām no līmes izgaro visi gaistošie oraniskie savienojumi, tai paliekot aizvien plānākai un plānākai, un tad tik redzi kā ir ar tiem negludumiem. Vietās, kur robi pārāk lieli, viss ir atlipis, bet izciļni izpieduši līmes paliekas, ka tur nekas nekad nav bijis salīmējies kopā. Bet vietas kur aizvien turas kopā, tur viss sācis nedaudz deformēties, kaut kur radusies jauna iedobe no viņa šķembas, bet citur izaudzis kalns un iespiedies kādā no viņa ieliekumiem. |
|
|
