| |
[19. Sep 2007|13:57] |
Nogriezu nagus un acī iebira melanholija. Skatos uz drēbju kalniem, ielejām un grēdām, kas aizņem lielāko daļu istabas un domāju, ka vaļošanās ir vairāk kā nopelnīta.
Gribas beidzot mēģināt zīmēt, bet lai to darītu ir vajadzīgs iedvesmotājs, cilvēks, persona, veinalga kāds, kas pasaka man - dari šitā un tā. Ai vieglāk jau ir atmest šai iedomai ar roku kā atrast kādu, bet bail biski, ka tikai šitā mētājoties tās rokas ar visām citādām prasmēm pavisam neaizmētājas.
Urbinu miegu laukā no acu kaktiņa, skatos uz lietu un iedoma, ka šādi un vēl ļoti līdzīgi pavadu daudz, ļoti daudz no sava brīvā laikam, mani saslimdina ar nepmierinātību.
Ha.
Es esmu dzīva, tik nožēlojami dzīva, sēžot savā gultā ar laptopu klēpi, kas silda manas ciskas kā klēpi ieritinājies kaķītis, kura man nekad nebūs. |
|
|