| |
[25. Jul 2006|11:35] |
Daži ir tādi jocīgi putniņi. Tos grūti noķert un vēl neiespējamāk ir saprast, kas tie īsti ir par putniem. Tos var ilgi čamdīt, skatīt to spalvas, knābja, galvaskausa formu, kājas un mēģināt izzīlēt ko tas ēd, bet to piederība pie kādas jau pazīstamas sugas, aizven vēl ir neizdibināma mīkla. Šādos gadījumos, kā jau visiem zinātkāriem cilvēkiem, gribas ķerties klāt lietai nopietnāk un mēģināt izķidāt šo putniņu, spalvu pēc spalvas, kauliņus - vienu pēc otra, neaizmirstot apskatīt kuņģa saturu,,,
bet nē, īstenībā, tieši šī ir tā vieta, kur vajaga spēt apstāties. Ķidāšana, sīkumu šķirošana, mazu fragmentu apskate neved tuvāk atbildei. Paliek skumji, ka šis mistiskais, skaistais putniņš, ap kuru šķiet ir neliela noslēpumaini patīkama aura, sastāv vien no kaulu, spalvu, cīpslu, iekšējo orgānu un muskuļu čupiņas, kurā vairs noteikti nav nekā glīta un sirdi iepriecinoša,,,
|
|
|
| |
[25. Jul 2006|23:17] |
| [ | Mūzika |
| | Boards Of Canada - The Devil Is In The Details | ] |
Man ļoti patīk ūdens un ļoti nepatīk mazgāties, vannoties vai iet dušā. Pārāk sarežģīts un garlaicīgs tas process man šķiet.
Katru vakaru man ir nopietna saruna ar savām netīrajām kājām; kā viņas jūtas, ko viņas domā, vai tās vēlas tikai nomazgāties, jeb tā kārtīgi paplunčāties un pamirkt ūdenī. Tās tikai kustina netīros pirkstiņus, māj ar īkšķi visādos veidos, šūpojas katra uz savu pusi vai arī nemierīgi trinas viena gar otru, tā ka skaidrs nevar tikt, ko tās vēlas.
Tās pat vakaros vairs neizskātās kā manas kājas, bet cita, sveša, tumšādaina cilvēka, visapkārt aplipušas ar pilsētas putekļiem, ka brīnos, kur tie tik daudz sarodas pa asfaltu staigājot.
Vēlos tik prom no pilsētas, jo , pat tad, ja visu dienu ar basām kājām skraidītu apkārt pa laukiem, starp kartupeļu vagām vai meža taciņām, nejauši iekāptu kādās goves atstātā karašā, es justos un noteikti arī izskatītos daudz tīrāka kā šeit - Rīgas viducī. |
|
|