|
25. Jul 2006|23:17 |
Man ļoti patīk ūdens un ļoti nepatīk mazgāties, vannoties vai iet dušā. Pārāk sarežģīts un garlaicīgs tas process man šķiet.
Katru vakaru man ir nopietna saruna ar savām netīrajām kājām; kā viņas jūtas, ko viņas domā, vai tās vēlas tikai nomazgāties, jeb tā kārtīgi paplunčāties un pamirkt ūdenī. Tās tikai kustina netīros pirkstiņus, māj ar īkšķi visādos veidos, šūpojas katra uz savu pusi vai arī nemierīgi trinas viena gar otru, tā ka skaidrs nevar tikt, ko tās vēlas.
Tās pat vakaros vairs neizskātās kā manas kājas, bet cita, sveša, tumšādaina cilvēka, visapkārt aplipušas ar pilsētas putekļiem, ka brīnos, kur tie tik daudz sarodas pa asfaltu staigājot.
Vēlos tik prom no pilsētas, jo , pat tad, ja visu dienu ar basām kājām skraidītu apkārt pa laukiem, starp kartupeļu vagām vai meža taciņām, nejauši iekāptu kādās goves atstātā karašā, es justos un noteikti arī izskatītos daudz tīrāka kā šeit - Rīgas viducī. |
|