| |
[23. Mar 2009|20:08] |
|
Ko lai dara, ka es esmu tik maz no tā visa, kas vēlētos būt. Ceru, ka pavasara saulei pieaugot spilgtumā un siltumā, arī manī sasparosies gribasspēks, izkūņosies no ziemas segapakšas un bakstīs mani lekāt apkārt pa čauganajām sniega paliekām un knibināties ar trīsreiz lielākiem apgriezieniem kā tagat. Ai, kā pirms gada šajā pašā laikā es raudāju, biju pārlaimīga un atkal raudāju. Tālu, tālu tas pērnais pavasaris palicis un gribas jaunu, bez asarām, tīru un smaržīgu, mierīgu un patīkami satraucošu. Apkārties ar zaļām krellēm un uzvilkt garus plandošus svārkus. Atsākt ķēpāties un švīkoties. Mēģināt būt kas vairāk, kā esmu tagat. |
|
|
