| |
[26. Aug 2008|11:21] |
|
Piekdienas vakars Sigur Ros pavadījumā bija tik mierīgi sapņains, ka man šķita, ka savu kāju zemei ne reizi tā arī nepieliku. Tomēr manu kāju tulznu caurumi nodod manu piederību pa zemi staigājošajiem. Un šodien vēljoprojām aiz vienas aus ir aizķērusies kāda mūzikas kripata un nedaudz liek dungot pie sevis nepārliecinošu melodiju. Nedaudz pietrūka stīgu un izteiksmīgākas vizualizācijas uz skatuves, bet galvā man bija un ir burvīgi skati ar Melnkalnes baltajām klintīm un vējā plīvojošam smilgām. |
|
|
