| |
[25. Jun 2008|23:15] |
| [ | Mūzika |
| | Maja Ratkje - Woods have ears | ] |
Cilvēka iekšas ir dīvaina lieta. Līdz tās nesaiet grīstē, nežņaudzas, nesmeldz un nebakstās, škiet ka to nemaz nav.
Un domas ir vēl dīvaināka lieta. Šķiet ka tās ir sabāztas katrā organisma šūniņā ar kaudzi, iespiestas starp proteīniem, lipīdiem un knosās visu laiku, lai tik tām tiktu veltīta uzmanības sekunde. Un šķiet ka varētu sajukt prātā, jo nav īsti laika lai aptvertu to visu iedomu-domu jūkli un izlaistu caur neironu sietiņu, lai atsijātu tās vērtīgākās.
Saņemties vajag un doties pēc lietus uz mežu. Un nogulties sūnās starp mētrājiem un ausi cieši jo cieši piespiest tuvāk zemei, lai iedomu tārpiņi izlien no šunām un ar dabu klusām runājoties dodas zemes mitrumā iekūņoties. Un tad tie spēcīgākie un noturīgākie, kas izturējuši šo metafizisko metamorfozi, rīta puskrēslā izlīdīs laukā un sajūsminoties par spāru caurspīdīgajiem spārniņiem, sapinķerēsies matos un savu prieka lidojuma domu ar savas dzīves pēdējo izelpu iedvesīs tieši ausī.
Tikai ir jamāk saklausīt, jo dzirdam mēs pat nepiepūloties. |
|
|
