(no subject)
« previous entry | next entry »
May. 23rd, 2010 | 01:39 am
Kāds nozaga mājas lielo miskasti. Viņas vienkārši nav, un neviens nezina, kur tā palika.
Kad šorīt izgāju izmest atkritumus, nolēmu, ka tā tiek mazgāta vai kaut kā tā un noliku atkritumu maisu pie rožu krūmu.
Ar draugu paģiraini devāmies uz volejbolu, kad iezvanījās telefons un māte prasīja, vai es gadījumā mūsu atkritumus neesmu sabērusi kaimiņienes grilā. Nu wtf. Kurš gan būtu tāds idiots, lai kaut ko tādu darītu? Vienkārši mistika! Protams, ir izcēlies skandāls, bet neviens neatzīstās. Poltergeists?
Es šodienu un vakardienu pavadīju vidēji izteiktā šoka stāvoklī un ne jau tāpēc, ka kaķis apkakāja grīdu (ko viņš arī izdarīja), bet tāpēc... ka satiku cilvēku, kurš man nozīmēja tik daudz. Kuru es nebiju redzējusi tik daudzus gadus, par kuru es biju domājusi kā nesapratnes tā arī maiguma pilnas domas. Un izrādās ka šis cilvēks ir raksturojams ar vārdu "miskaste". Nē, es nedomāju to kā lamuvārdu. Vienkārši- tas ir TĀDS haoss... Es pēc tam raudāju- tik ļoti, ļoti žēl man bija šo cilvēku. Ja vien es varētu, es viņam palīdzētu, bet diez vai mēs tiksimies vēl.
Tas, protams, lika man domāt par vērtībām, par labo un slikto, pareizo un nepareizo- labāko un ne tik labo, pārākumu un totāli neklasificējamām lietām. Es nekad neesmu spējusi turēties pie kāda viena principa, jo es redzu citus principus un tiem manās acīs ir tikpat lielas tiesības uz pastāvēšanu kā tiem maniem- pirmajiem. Relativitāte manā domāšanā ir sasniegusi satriecošus lvlus un es vairs nespēju ne par ko izšķirties. Vienīgais pierādījums tam, ka mans domāšanas veids ir pareizāks par tā otra cilvēka domāšanas veidu ir tāds, ka manējais man nesagādā ciešanas atšķirībā no tā otra, kas viss savā būtībā ir virzīts uz ciešanu radīšanu.
Redzot, ko cilvēki sev nodara, es nespēju palikt vienaldzīga, sevišķi, ja tie ir man svarīgi cilvēki. Es zinu, kā ir nemīlēt sevi, es zinu, kā ir mēģināt noliegt tradicionālās vērtības, kā iet pret sabiedrības uzskatiem un censties sev iegalvot, ka tajā nav nekā slikta. Es nerunāju par ģērbšanās stilu or whatever lol. Man sāp sirds. Esmu nedaudz apjucis, bet tikai pastiep savu rociņu un es..
Ja var ticēt vārdiem, tad vienam tādam cilvēkam es jau dzīvi esmu uzlabojusi. Un var jau būt, ka tas ir nepareizi, bet man ir kluss prieks par sevi. Tā nedaudz. Vismaz kaut ko labu es arī varu izdarīt!
Nekad neaizmirsti: Vislielākā vērtība, ko kādam var uzdāvināt, ir pašam savas vērtības apzināšanās. Jebšu mīlestība pret sevi.
Sākumā es raudot domāju: bet kā gan es varu viņai palīdzēt!? Tas būtu tik kropli- viens aklais ved otru. Kādas gan man tiesības uzskatīt, ka esmu redzīga?!
Tomēr tagad es neesmu tik bargi noskaņota pret sevi. Es neesmu perfekta, man ir lietas, kas sevī nepatīk, bet es noteikti noteikti nekad vairs negribētu darīt sev pāri. Ne jau tā. Un es nekad negribētu sev teikt, ka sev riebjos un nīstu sevi. Varbūt tas arī padara mani par kripatu redzīgāku.
Es braukšu uz praksi un beidzot atsākšu rakstīt savu īsto dienasgrāmatu, citādi tur viss piebremzējies, kaut iespaidu tik daudz.
Ko lai dara, ka visu savu dzīvi esmu spiesta pierakstīt, jo neatceros to.
Esiet paši sev gaismekļi, tikai uz sevi paļaujieties
/Budda/
Kad šorīt izgāju izmest atkritumus, nolēmu, ka tā tiek mazgāta vai kaut kā tā un noliku atkritumu maisu pie rožu krūmu.
Ar draugu paģiraini devāmies uz volejbolu, kad iezvanījās telefons un māte prasīja, vai es gadījumā mūsu atkritumus neesmu sabērusi kaimiņienes grilā. Nu wtf. Kurš gan būtu tāds idiots, lai kaut ko tādu darītu? Vienkārši mistika! Protams, ir izcēlies skandāls, bet neviens neatzīstās. Poltergeists?
Es šodienu un vakardienu pavadīju vidēji izteiktā šoka stāvoklī un ne jau tāpēc, ka kaķis apkakāja grīdu (ko viņš arī izdarīja), bet tāpēc... ka satiku cilvēku, kurš man nozīmēja tik daudz. Kuru es nebiju redzējusi tik daudzus gadus, par kuru es biju domājusi kā nesapratnes tā arī maiguma pilnas domas. Un izrādās ka šis cilvēks ir raksturojams ar vārdu "miskaste". Nē, es nedomāju to kā lamuvārdu. Vienkārši- tas ir TĀDS haoss... Es pēc tam raudāju- tik ļoti, ļoti žēl man bija šo cilvēku. Ja vien es varētu, es viņam palīdzētu, bet diez vai mēs tiksimies vēl.
Tas, protams, lika man domāt par vērtībām, par labo un slikto, pareizo un nepareizo- labāko un ne tik labo, pārākumu un totāli neklasificējamām lietām. Es nekad neesmu spējusi turēties pie kāda viena principa, jo es redzu citus principus un tiem manās acīs ir tikpat lielas tiesības uz pastāvēšanu kā tiem maniem- pirmajiem. Relativitāte manā domāšanā ir sasniegusi satriecošus lvlus un es vairs nespēju ne par ko izšķirties. Vienīgais pierādījums tam, ka mans domāšanas veids ir pareizāks par tā otra cilvēka domāšanas veidu ir tāds, ka manējais man nesagādā ciešanas atšķirībā no tā otra, kas viss savā būtībā ir virzīts uz ciešanu radīšanu.
Redzot, ko cilvēki sev nodara, es nespēju palikt vienaldzīga, sevišķi, ja tie ir man svarīgi cilvēki. Es zinu, kā ir nemīlēt sevi, es zinu, kā ir mēģināt noliegt tradicionālās vērtības, kā iet pret sabiedrības uzskatiem un censties sev iegalvot, ka tajā nav nekā slikta. Es nerunāju par ģērbšanās stilu or whatever lol. Man sāp sirds. Esmu nedaudz apjucis, bet tikai pastiep savu rociņu un es..
Ja var ticēt vārdiem, tad vienam tādam cilvēkam es jau dzīvi esmu uzlabojusi. Un var jau būt, ka tas ir nepareizi, bet man ir kluss prieks par sevi. Tā nedaudz. Vismaz kaut ko labu es arī varu izdarīt!
Nekad neaizmirsti: Vislielākā vērtība, ko kādam var uzdāvināt, ir pašam savas vērtības apzināšanās. Jebšu mīlestība pret sevi.
Sākumā es raudot domāju: bet kā gan es varu viņai palīdzēt!? Tas būtu tik kropli- viens aklais ved otru. Kādas gan man tiesības uzskatīt, ka esmu redzīga?!
Tomēr tagad es neesmu tik bargi noskaņota pret sevi. Es neesmu perfekta, man ir lietas, kas sevī nepatīk, bet es noteikti noteikti nekad vairs negribētu darīt sev pāri. Ne jau tā. Un es nekad negribētu sev teikt, ka sev riebjos un nīstu sevi. Varbūt tas arī padara mani par kripatu redzīgāku.
Es braukšu uz praksi un beidzot atsākšu rakstīt savu īsto dienasgrāmatu, citādi tur viss piebremzējies, kaut iespaidu tik daudz.
Ko lai dara, ka visu savu dzīvi esmu spiesta pierakstīt, jo neatceros to.
Esiet paši sev gaismekļi, tikai uz sevi paļaujieties
/Budda/
Comments {0}