My LiveJournal

Iedomājos, ka kļavas rudenī izskatās kā nieres.
Ar savām sārtajām lapām tās uzsūc piesārņotās zemes asinis.
Izfiltrētas caur lapotni, pa zaru asinsvadiem tās ietek zemē un turpina savu šķīsto cirkulāciju.

Zeme ir nosēta ar nierēm.
Es arī gribu būt niere, bet īstenībā esmu tikai tūplis. Piediršu.

Nu labi, labi, man tikai likās, ka tas skan kruta.
Man jau nav depresija or smthng.

Ar draugiem devos kādā ekskursijā pa alai/vecai pilij līdzīgu konstrukciju. Tur nebija nekā ievērības cienīga. Lai gan mēs zinājām, ka maršruts ir paredzēts garš, sapratām, ka nekur tālu neesam tikuši- mēs gājām pa apli, tāpēc sākām meklēt alternatīvas ieejas un pamanījām kamīnu mutēm līdzīgus caurumus, kas visai ritmiski atkārtojās visas sienas garumā. Ielēcām iekšā un nokļuvām daudz interesantākā gaiteņu kompleksā. Cauri atverēm sienu augšpusē, pa kurām bijām ielēkuši, spīdēja gaisma, izgaismojot visai vienkāršas akmens kolonnas, kas inkrustrētas ar dārgakmeņiem ziedu motīvu veidā. No kādas kritušas kolonnas noskrubināju pāris akmentiņus un ieliku kabatā. Drīz nonācām labi apgaismotā istabā, kurā bija visdažādākās senlietas. Atceros, ka uz rakstāmgalda stāvēja pistole, kura nešāva. Arī to es paņēmu un kā pēdējo trofeju ieguvu kādā plauktā stāvošu stipri apsūbējušu kabatas pulksteni, uz kura bija gadaskaitlis 1556.
Neatceros vietu un cilvēkus, bet atceros, ka citā epizodē bija Anete. Viņa dzēra, smēķēja, uzvedās psihiski nelīdzsvaroti un viņai no tā bija izaugusi kaķa aste un ausis. Atceros, ka visu laiku centos viņu dabūt rokā un nomierināt, lai aste nokrīt un viņa paliktu normāla. Laikam nesanāca.
Kādā citā epizodē man bija bagāts un skaists mīļotais puisis un mēs vēlējāmies precēties. Viņš mani ielūdza pie sevis ciemos. Laikam bija kādi svētki, jo tur bija daudz cilvēku. Es ar nolūku tiku ielūgta tādā kārtā lai pārāk neizceltos, tomēr, lai viņa vecāki mani pamanītu. Es saposos un ļoti centos atstāt labu iespaidu. Sākumā viss norisinājās labi, bet pēcāk, ja atmiņa mani neviļ, kad mans draugs novērsās, viņa vecāki un laikam pat kalpi mani izsmēja par spīti visiem maniem pūliņiem, un skaidri lika manīt, ka man viņu namā nav vietas. Es ļoti sadrūvējos, likās, ka visam ir pienākušas beigas, bet tajā pašā laikā domāju, ka jāseko kam labam. Es izskrēju ārā dārzā un nometos uz zemes raudāt, jutos ļoti apkaunota un niecīga. Domāju, ka puisis pamanīs manu prombūtni un sekos man. Šķiet, ka šajā vietā sapnis aprāvās. Viņiem papildus ļoti greznajai mājai bija arī ļoti grezns dārzs- tur bija krāšņs purvs, kuru apdzīvoja visdažādākie dzīvnieki, ļoti eksotiski. Mazītiņi putniņi, kas nebaidījās no mana salīdzinoši milzīgā, ļodzīgā auguma, un pat dziedoši bruņurupuči! (Nu, viņi izdvesa visādas dīvainas skaņas)
Kādā citā epizodē, es braucu ar skrituļdēli un spēlēju futbolu. Tad vēlāk gāju izklaidēties uz kādu metālistu koncertu, kur ar mani flirtēja vai komplimentēja kāds puisis. Viņš kaut ko teica par manām acīm. Kopēja doma laikam bija tāda, ka es izskatos ļoti vienkārša, bet manās acīs ir viss viss, sātans pats :D Neatceros. Man tas likās muļķīgi.
Ar Valteru sapnī braucām mašīnā. Ceļš bija noklāts ar ledu un sanāca vienkārši drausmīgi driftot un vispār tizli. Viņš bija pie stūres, un vienu brīdi mēs nevarējām nobremzēt un es atceros, ka laikam labākais, ko varēja darīt tai mirklī bija apkampties :D Varbūt mēs nositāmies, neatceros. Man laikam bail braukt ar mašīnām? Dunno lol.

Aizkrāsoju pāris savus darbus.

Labāk, nekā taisīt viņus.
Sadedzināt kaut ko?
Vajag atbrīvot izplatījumu no mēsliem.
Bet var jau vēl atrast kādu derīgu kartonu un aizkrāsot. Jā.

Kāds nozaga mājas lielo miskasti. Viņas vienkārši nav, un neviens nezina, kur tā palika.
Kad šorīt izgāju izmest atkritumus, nolēmu, ka tā tiek mazgāta vai kaut kā tā un noliku atkritumu maisu pie rožu krūmu.

Ar draugu paģiraini devāmies uz volejbolu, kad iezvanījās telefons un māte prasīja, vai es gadījumā mūsu atkritumus neesmu sabērusi kaimiņienes grilā. Nu wtf. Kurš gan būtu tāds idiots, lai kaut ko tādu darītu? Vienkārši mistika! Protams, ir izcēlies skandāls, bet neviens neatzīstās. Poltergeists?

Es šodienu un vakardienu pavadīju vidēji izteiktā šoka stāvoklī un ne jau tāpēc, ka kaķis apkakāja grīdu (ko viņš arī izdarīja), bet tāpēc... ka satiku cilvēku, kurš man nozīmēja tik daudz. Kuru es nebiju redzējusi tik daudzus gadus, par kuru es biju domājusi kā nesapratnes tā arī maiguma pilnas domas. Un izrādās ka šis cilvēks ir raksturojams ar vārdu "miskaste". Nē, es nedomāju to kā lamuvārdu. Vienkārši- tas ir TĀDS haoss... Es pēc tam raudāju- tik ļoti, ļoti žēl man bija šo cilvēku. Ja vien es varētu, es viņam palīdzētu, bet diez vai mēs tiksimies vēl.

Tas, protams, lika man domāt par vērtībām, par labo un slikto, pareizo un nepareizo- labāko un ne tik labo, pārākumu un totāli neklasificējamām lietām. Es nekad neesmu spējusi turēties pie kāda viena principa, jo es redzu citus principus un tiem manās acīs ir tikpat lielas tiesības uz pastāvēšanu kā tiem maniem- pirmajiem. Relativitāte manā domāšanā ir sasniegusi satriecošus lvlus un es vairs nespēju ne par ko izšķirties. Vienīgais pierādījums tam, ka mans domāšanas veids ir pareizāks par tā otra cilvēka domāšanas veidu ir tāds, ka manējais man nesagādā ciešanas atšķirībā no tā otra, kas viss savā būtībā ir virzīts uz ciešanu radīšanu.

Redzot, ko cilvēki sev nodara, es nespēju palikt vienaldzīga, sevišķi, ja tie ir man svarīgi cilvēki. Es zinu, kā ir nemīlēt sevi, es zinu, kā ir mēģināt noliegt tradicionālās vērtības, kā iet pret sabiedrības uzskatiem un censties sev iegalvot, ka tajā nav nekā slikta. Es nerunāju par ģērbšanās stilu or whatever lol. Man sāp sirds. Esmu nedaudz apjucis, bet tikai pastiep savu rociņu un es..

Ja var ticēt vārdiem, tad vienam tādam cilvēkam es jau dzīvi esmu uzlabojusi. Un var jau būt, ka tas ir nepareizi, bet man ir kluss prieks par sevi. Tā nedaudz. Vismaz kaut ko labu es arī varu izdarīt!

Nekad neaizmirsti: Vislielākā vērtība, ko kādam var uzdāvināt, ir pašam savas vērtības apzināšanās. Jebšu mīlestība pret sevi.

Sākumā es raudot domāju: bet kā gan es varu viņai palīdzēt!? Tas būtu tik kropli- viens aklais ved otru. Kādas gan man tiesības uzskatīt, ka esmu redzīga?!
Tomēr tagad es neesmu tik bargi noskaņota pret sevi. Es neesmu perfekta, man ir lietas, kas sevī nepatīk, bet es noteikti noteikti nekad vairs negribētu darīt sev pāri. Ne jau tā. Un es nekad negribētu sev teikt, ka sev riebjos un nīstu sevi. Varbūt tas arī padara mani par kripatu redzīgāku.

Es braukšu uz praksi un beidzot atsākšu rakstīt savu īsto dienasgrāmatu, citādi tur viss piebremzējies, kaut iespaidu tik daudz.
Ko lai dara, ka visu savu dzīvi esmu spiesta pierakstīt, jo neatceros to.

Esiet paši sev gaismekļi, tikai uz sevi paļaujieties
/Budda/